Mediju ziņa. Pašvaldību lietu ministrs Juris Pūce uzskata, ka sankciju tieša negatīva ietekme līdz ar Ventspils ostas pārņemšanu valsts pārvaldījumā ir izslēgta: “Cits jautājums, ka Ventspilī kopumā ir diezgan slikti ekonomiskie rādītāji. Lielā mērā to ietekmē fakts, ka ilgstoši Ventspils pilsēta bijusi atkarīga no tranzīta plūsmām no Krievijas. (..) Sarūk izaugsmes rādītāji Ventspilī, nav jaunu darbavietu, sarūk algu pieaugums, salīdzinot ar citām vietām Latvijā.” Tikmēr ASV sankciju seku sarakstā ir arī fakts, ka Ventspils kļūst arvien izolētāka. Samazinās tās turība, ko apliecinot arī iemaksu mazināšanās pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā, kur drīzumā Ventspils vairs neiemaksāšot nemaz. Tikmēr domē nav manāma vēlme pēc būtības mazināt Lemberga ietekmi. (LSM.lv, 10.03.2020)
“Šis nav jūsu karš, šis ir mans karš!” Šo vēsturisko frāzi reiz esot teicis Francijas karalis Luijs XIV saviem ģenerāļiem, kas atļāvušies monarham iebilst par kādu pārgalvīgu armijas manevru. Šķiet, tāda pat situācija šobrīd ir izveidojusies Ventspilī, kur viena cilvēka “karš” pret visu pārējo pasauli grūž izmisumā veselu pilsētu, tās iedzīvotājus, uzņēmējus un ierēdņus. Var, protams, vainot pie visa “nelietīgos amerikāņus”, “iztapīgos Rīgas ministrus”, kas gatavi mesties uz ceļiem, lai izlūgtos sankciju piemērošanu “nevainīgajam” Lembergam, vai jebkuru citu, kas “sazvērējies” pret plaukstošo Rietumkrasta galvaspilsētu Ventspili, taču tas nemaina pašu faktu – gadu desmitu laikā Ventspilī ieviestā patvaldība tagad beidzot dod savu bagātīgo “ražu”. Gluži kā Fuko svārsts, kas pēc kustēšanās augšup, neizbēgami kritīs lejup, un pašreizējā situācija ir vien rezultāts gadu desmitiem rīkotajām korupcijas, finansiālās uzdzīves un pilsētas naudas tērēšanas bakhanālijām ar simtos tūkstošu un pat miljonu eiro mērāmiem atalgojumiem, dārgākajiem salūtiem un, citējot kāda ventspilnieka ierakstu Facebook sociālajā tīklā, “nobruģētajām šosejām uz privātajām mazmājiņām ezera krastā”.
Ir saprotams, ka galvenais sankcionētais subjekts “sava kara” ietvaros cīnās gan par naudas plūsmas uz savu kabatu, gan ietekmes saglabāšanu. Ja batālijas pirmajā – finanšu – cīņas arēnā liecina par Lemberga oponentu panākumiem, tad otrajā frontē – ietekmes cīņās – lielā mērā panākumi izpaliek. Protams, ir izdevies mazliet mazināt tiešu atstādinātā mēra dalību vairākos politiskos un ekonomiskos procesos, taču opozīcijas deputātu četrotnes izmisīgie saucieni pēc valsts “atbilstošo iestāžu” palīdzības īsti sadzirdēti nav. Un ministra Pūces izteikumi par Ventspils “izolāciju”, tāpat arī KNAB nevēlēšanās pievērst “padziļinātu” uzmanību problēmām nevar neradīt satraukumu. Jo viena cilvēka “karš”, šķiet, ir radījis, militārā žargonā runājot, “neizbēgamos blakus zaudējumus” – ierindas ventspilniekus un pilsētas un ostas uzņēmējus.
Nenoliedzami, raugoties no Rīgas, šādi “neizbēgamie blakus zaudējumi” lielā mērķa labad var nešķist liela maksa par oligarhu varas pārtraukšanu un atsevišķu oligarhu “nocelšanu no trases”. Taču tas rada, diplomātiski sakot, sarežģījumus ikdienas dzīvē, to rezultāts ir ievadā minētā Ventspils politiskā, ekonomiskā un pat sociālā izolācija. Ar atbilstošiem ekonomiskiem rādītājiem. Ir skaidrs, ka cēloņi vai pirmsākums šiem procesiem nav ne ASV noteiktās sankcijas, ne politisko oponentu sazvērestība, ne vēlme “parādīt viņam, kur vēži ziemo”. Cēlonis ir “mazās koruptīvās karaļvalsts” izveide un gadu desmitiem netraucētā funkcionēšana. Un gluži pareizi ir centieni šo sistēmu sagraut. Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nevaram gaidīt atbalstu no cilvēka, kam nekad nav rūpējis nekas cits, kā paša kabata, bet pilsētai “atmestais” lielā mērā ir bijusi vien acu aizmālēšana, lai aiz skaistās “Potjomkina sādžas” fasādes paslēptu pilsētas kasei garām aizgājušos un no pilsētas kases aizplūdušos miljonus. Un tas ir noticis nosacītajā “miera laikā”. Līdz ar to “kara apstākļos” varam nešaubīties, ka tieši ventspilnieki un viņu labklājība kā dzīvais mūris tiks bīdīts pirmajās frontes līnijās. Lai varētu teikt – lūk, cīnāties pret mani, bet cieš visi ierindas ventspilnieki… Šāda militārā taktika ir neētiska, bet trakoti efektīga.
Tāpēc – atkal pielietojot militāru terminoloģiju – vismaz otras karojošās puses pienākums būtu parūpēties par “civiliedzīvotājiem, sievietēm un bērniem”. Tā, lai viņi neciestu no karadarbības un viņiem nenāktos doties “bēgļu gaitās”. Un mums nenāktos runāt par Pirra uzvaru pašas uzvaras pēc, kas izcīnīta ar pārāk lieliem “neizbēgamajiem blakus zaudējumiem”.
18.03.2020 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Unsplash.com
