Tie, kas dzīvojuši attīstītā sociālisma laikmetā, lieliski atceras visus padomju tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas un apkalpojošās nozares jaukumus. Totāls deficīts, rupji pārdevēji, kafejnīcās un restorānos ēdiens negaršīgs, krāpšanās gan rēķinos, gan svarā. Šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl.
Ar pāreju uz tirgus ekonomiku situācija mainījusies. Preču un pakalpojumu piedāvājums milzīgs. Klientu un pircēju pienākas visādi lolot, bet teiciens “klientam vienmēr taisnība” pieņemts par aksiomu. It kā tā, bet ne vienmēr. Protams, tagad sūdzību un pretenziju ir nesalīdzināmi mazāk nekā pirms 25 gadiem, bet tomēr tās ir.
Mūsdienās pārtikas produktus cilvēki lielākoties iegādājas lielo tirdzniecības tīklu veikalos. Tas ir ļoti ērti – preces pārskatamas, plaša izvēle. Tomēr parasta parādība ir arī īgnās un nelaipnās supermārketu kasieres. Viņas savukārt aizstāvas – pamēģiniet nosēdēt maiņu 12 stundu garumā, turklāt arī pircēji mēdz būt kaprīzi un rupji.
Ventspilniece Irina novērojusi šādu ainu – pirms viņas rindā stāvošais pircējs gribēja norēķināties ar kredītkarti, bet kasiere viņam paziņoja, ka “kartes nepieņemam, jums zem deguna par to ir paziņojums”. Vīrietis mehāniski pataustīja sev zem deguna, bet neatrada, ko atbildēt. “Nezinu, kā citiem, bet man šāda atbilde šķiet ļoti rupja,” piebilda Irina, arī viņa nebija ievērojusi kaut kur sānos izvietoto paziņojumu.
Pēc apģērba – uz citām pilsētām?
Modernus un kvalitatīvus apavus un apģērbus Ventspilī nopirkt nav iespējams, par to pārliecinājušies daudzi iedzīvotāji. Viņi savas garderobes atjaunošanai izvēlas apmeklēt veikalus Rīgā vai ārzemēs. Diemžēl ne tuvu visiem ir šādas iespējas, bet ar kaut ko plikumus piesegt vajag. Pilsētā ir daudz veikalu, kas tirgo lietotus apģērbus, un šiem veikaliem ir savs pastāvīgo klientu loks. Bet daudzi cilvēki tomēr pret lietotām mantām izjūt nepatiku un aizspriedumus un priekšroku dod jaunam apģērbam. Ar šādu preci tirgo veikals pašā pilsētas centrā, bet uz katru ienācēju tur skatās kā uz potenciālu zagli – pārdevēji nenolaiž acis, pa pēdām vien staigā. Ne sevišķi patīkami.
“Vai esat jebkad mēģinājuši veikalam atgriezt nederīgus apavus? Pat nemēģiniet, ja vēlaties saudzēt savus nervus,” – apgalvo Oksana. Tādām iespējām viņa tic apmēram tikpat, cik sniega cilvēka eksistēšanai. It kā viņš ir, bet redzējis neviens nav. Pie šāda secinājuma sieviete nonākusi pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem.
Pirms pāris gadiem viņa gribēja nodot atpakaļ visai dārgus zābakus, kas izrādījās gaužām nekvalitatīvi. Izrādījās, zābaku stulmiem iet nost krāsa, tie sabojāja viņas gaišo mēteli. Veikalā uzskatīja, ka pretenzijām nav pamata, – ja ar papēžiem, pazolēm un rāvējslēdzēju viss kārtībā, tātad zābaki ir kvalitatīvi. Otrreiz Oksana mēģināja nodot atpakaļ vasaras kurpes. Jā, tās bija no lētajām, neko sevišķu no tām arī necerēja, bet to, ka kurpes izjuks pēc pirmās nedēļas ne sevišķi intensīvas nēsāšanas, viņa negaidīja. Šoreiz veikalā bija gan pārdevējs, gan veikala īpašniece, bet gaidītā dialoga vietā sanāca mazs skandāliņš. Sieviete nolēma vairs likteni neizaicināt. Divas reizes viņa devās uz veikalu pilnā pārliecībā par savu taisnību, rezultātā abas reizes jutās kā ubadze. Ne sevišķi patīkami.
Vajag pircējus vai nevajag?
Lielākoties veikalu pārdevējus tagad dēvē par pārdevējiem-konsultantiem. Tātad pieņemam, ka viņi lieliski pārzina savu preci un var atbildēt uz jebkuru jautājumu. Marina stāsta par šādu konsultāciju. Viņa gribēja savam tēvam jubilejā pasniegt dāvanu – zelta gredzenu. Juvelierizstrādājumu veikalā Marina izvēlējās gredzenu, tas šķita gana elegants un lietišķs. Viņas saruna ar pārdevēju-konsultantu izklausījās apmēram šādi:
– Kas tas ir par akmeni? Vai tas ir opāls?
– Jā, tas ir opāls.
– Vai tomēr onikss?
– Jā,tas ir onikss.
Vai nav jauki? Kaut vai briljants. Kā Ilfa un Petrova romānā – jūs apkrāpa, jums pārdevuši daudz labāku kažokādu. Sanāk visai dīvaini.
Apģērbu un apavu veikalā pircējs šā vai tā, bet spējīgs pats noteikt, der viņam prece vai neder. Bet ir gadījumi, kad konsultācijas tiešām nepieciešamas, piemēram, pērkot mēbeles, sadzīves tehniku vai celtniecības materiālus.
Veikali Ventspilī, kur tirgo preces mājai un dārzam, – tā ir atsevišķa sāga. Kam gan te pārdevēji-konsultanti, šādu jautājumu sev uzdod gandrīz katrs tur iegājušais. Kā likums, ieraugot pircēju, pārdevēji tinas projām. Ja tomēr izdodas kādu noķert, savelk bezgala nelaimīgu seju un praktiski ne uz vienu jautājumu nespēj atbildēt. Inese mājās taisa remontu un atnāca uz veikalu pēc polietilena plēves un vēl dažiem sīkumiem. Konsultants paziņoja, ka nekā no visa nosauktā veikalā nav. Sieviete pati visu vajadzīgo tomēr atrada, patērējot krietni daudz laika. Rodas iespaids, ka šim veikalam pircēji vispār nav vajadzīgi, pie šāda secinājuma nonākusi Inese.
Skumjš stāsts par sabiedrisko ēdināšanu
Izskatās, ka arī sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem klienti nav vajadzīgi. Šo uzņēmumu Ventspilī nav daudz, un apmeklētāji būs šā kā tā. Nemaz nav nepieciešams īpaši censties. Interjeru un ēdienkarti nemaina gadiem, oficianti sevi neapgrūtina ar pastāvīgo klientu atcerēšanos. Nelielai pilsētai pilnīgi loģisko “Labdien! Vai jums kā parasti?” šeit praktiski nedzird.
Apkalpošanas kultūras trūkumi sevišķi manāmi lielu pilsētas pasākumu laikā. Viena šāda pilsētas pasākuma laikā draugu kompānija devās uz restorānu, kurš regulāri tiek atzīmēts ar godalgām kā labākais sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums. Brīvas vietas bija, bet, lai pasūtītu ēdienu, bija jāgaida vairāk nekā stundu. Sākotnēji pie viņiem neviens vienkārši nepienāca, kaut oficianti skraidīja turpu šurpu, lielākoties tukšām rokām, bet nekādu uzmanību nepievērsa. Vairākas kompānijas no blakusgaldiņiem vienkārši aizgāja, ēdienkarti nesagaidījušas. Kad nu beidzot pasūtījums tika pieņemts, vēl nācās krietni pagaidīt, pat norēķināties oficiants sevišķi nesteidzās. Rēķinu gaidīja 40 minūtes, cīnoties ar vēlmi vienkārši aiziet nesamaksājušiem. Iecerētā atpūta draugiem beidzās ar sabojātiem nerviem, un turpmāk viņi šim resorānam met līkumu.
Par interesantu gadījumu pastāstīja draugi no tuvējās aizrobežas. Pēc pastaigas pa pilsētu viņi iegājuši kādā no kafejnīcām un uzprasījuši, kurš alus ir pats garšīgākais, uz ko saņēmuši augstprātīgu atbildi: “Es nezinu, es alu nedzeru.” Tas, protams, ir atbalstāmi, taču viesi nedomāja uzcienāt oficianti, bet cienāties paši un savā vientiesībā iedomājās, ka oficiantes pienākums ir palīdzēt izvēlēties. It kā jau sīkums, tomēr radās nepatīkams iespaids.
Lai labā būtu vairāk!
Taisnīguma labad jāsaka, ka mums mucā zem gurķiem ir arī vēl svaigas odziņas. Ir tirdzniecības un sabiedrisko pakalpojumu darbinieki, kuriem pilsētnieki no visas sirds saka paldies. Piemēram, Viktors. Sporta piederumu veikalā viņš iegādājies kaut kādu sīkumu, bet ceļā uz mājām viņam no veikala piezvanīts un paziņots, ka viņš tur aizmirsis savu naudasmaku, lai steidzami braucot tam pakaļ. Vīrieti patīkami pārsteidza ne tik daudz fakts, ka neviens nepiesavinājās viņa maku, bet veikala darbinieku operativitāte. Viņš pat nepaspēja zudību pamanīt, kad viņam maku jau atdeva.
Valentīna ar dažiem jautājumiem iegājusi mobilo sakaru operatora birojā. Noskaidrojusi visu vajadzīgo, sieviete jau devusies prom, kad ievērojusi, ka viņai pakaļ steidzas meitene, kas viņu apkalpoja. Izrādījās, meitene, konsultējot Valentīnu, bija pieļāvusi kļūdu un lūdza atgriezties, lai kļūdu labotu. It kā jau meitene vainīga, ka kļūdījās, bet vienalga gribas viņai pateikt paldies par atbildību.
Arī jau minētajā būvmateriālu veikalā strādā jauns cilvēks, kuram nav grūti pircējiem palīdzēt. Savu darbu dara ar jociņiem un ar prieku, un pircēji aiziet apmierināti.
Vispār – ir gan pozitīvi, gan negatīvi piemēri. Tikai gribētos, lai pirmo būtu vairāk.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Evija Trifanova/LETA
