Pavasaris, skaistais laiks, kad mūsu pilsēta ir ziedu pilna. Visos laukumos, daudzviet pat pavisam mazos stūrīšos acis žilbina apstādījumu daudzveidība – puķes, puķes, puķes: tulpes, narcises, atraitnītes un daudz citu, kuru nosaukumus atcerēties nav iespējams, dekoratīvie krūmi un citi augi uzskatāmi parāda, cik prasmīgi darbojušies dārznieki pēc pašvaldībā izstrādātiem uzstādījumiem.
Taču, redzējušam visu šo krāšņumu, kļūst patiešām skumji, nonākot Ventmalā pie paša senākā un daudzējādi nozīmīgākā pieminekļa Ventspilī – “Jūrniekiem un zvejniekiem, kuru kaps jūras dzelme”. Nevienas puķes, neviena paša ziediņa, atskaitot necilus zaļumu stādījumus, kas varbūt uzziedēs vasarā.
Iespējams, kāds domā, ka bojāgājušo ventspilnieku piemiņas vietai jābūt drūmi askētiskai? Taču pat kapsētās uz kopiņām zied pavasara puķītes. Vai varbūt šis piemineklis pieder pie tām “vecās Ventspils” vietām, kas neiederas šībrīža pašvaldības vairākuma simpātiju un interešu lokā? Tāds iespaids rodas, skatoties, kā divmetrīgā plastikāta govs no promenādes puses pilnīgi aizsedz ārēji necilo, bet ar mīlestību celto akmens sirdi ar krustu un enkuriem.
Saka jau, ka pieminekļi nav vajadzīgi mirušajiem, bet dzīvajiem – kā atmiņu, cieņas un pārdomu vieta. Vai patiesi ventspilniekiem – seno jūrnieku un zvejnieku pēctečiem – nesāp sirds, redzot, ka senču piemiņvieta ir teju vai aizmirsta, kad citviet pilsēta vai lūst no ziedu pārpilnības?
25.05.2020./ Autors:Ventspilnieks.lv/ Foto:Ventspilnieks.lv
