1000. dienā kopš pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā Puzes pagasta Stiklos godināja ģenerāļa Jāņa Kureļa kaujas grupu.
Atceres brīdis vienlaikus bija arī kureliešu piemiņas akmens pārvietošanas svinēšanas svētki. Līdz šim tas atradās blakus Annahites medību pilij. No 2022. gada Annahites medību pils un tās teritorija ir privātīpašums, tāpēc piekļuve pie piemiņas akmens bija apgrūtināta. Gan pils jaunais īpašnieks, gan Puzes pagasta iedzīvotāji vēlējās piemiņas akmeni pārvietot uz visiem pieejamu vietu. Finansiālās rūpes par piemiņas vietas iekārtošanu un akmens pārvešanu uzņēmās Ventspils novada pašvaldība. Lai to paveiktu, pie bijušās Annahites skolas demontētas vecās rotaļu laukuma iekārtas un izveidots gājēju celiņš, iesēta zāle.
Annahites pilī Otrā pasaules kara laikā no 1944. gada 29. oktobra līdz 14. novembrim atradās kureliešu štābs. Šogad šajā datumā apritēja 80 gadi, kopš vācu spēki Stiklos atbruņoja Kureļa grupas kaujiniekus. Tieši pirms 80 gadiem ģenerāļa Jāņa Kureļa militārā grupa stājās pretim nacistu okupācijas varai un leitnanta Roberta Rubeņa bataljons cīnījās pret vāciešiem pie Rendas un Zlēkām 1944. gada novembrī un decembrī. Nelabvēlīgā militāri politiskā situācija neļāva kureliešiem sasniegt savu mērķi – Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošanu brīdī, kad Vācijas karaspēks atstātu, bet PSRS armija vēl nebūtu ieņēmusi Latvijas teritoriju.
Stiklos uzstādītais piemiņas akmens atgādina šīs skaudrās vēstures lappuses – tās 19. novembra pusdienlaikā atšķīra putēju orķestra “Ugāle” mūziķi, Puzes pamatskolas audzēkņi, mazpulcēni, jaunsargi, zemessargi, Puzes pagasta iedzīvotāji, mediju un Ventspils novada pašvaldības pārstāvji, arī uzaicinātie viesi. Kā pirmo runātāju Kultūras nodaļas vadītājs Juris Jope pieteica Ventspils novada domes priekšsēdētaja pirmo vietnieku Gunti Mačtamu. Viņš atgādināja, ka kureliešu sirdīs bija doma par neatkarīgu Latviju: “Mēs, atklājot šo piemiņas akmeni, apliecinām, ka cienām savu vēsturi, zinām savas saknes un būsim gatavi pastāvēt par Latviju. Paldies Puzes pagasta vietējai novadpētnieku grupai par to, ka tā aktualizēja akmens pārvietošanas jautājumu. Paldies Popes un Puzes pagastu apvienības pārvaldes vadītājam Mārtiņam Libkovskim par to, ka viss tika praktiski noorganizēts, Kultūras nodaļai par šo pasākumu un visiem, kas šeit ir klāt.”
Ventspils novada domes priekšsēdētaja vietnieks Andis Zariņš izteica prieku par kuplo notikuma apmeklētāju skaitu. “Mēs šeit esam sapulcējušies, lai godātu kureliešu bezcerīgo vēlmi un spītu saglabāt to, kas tik smagi bija izcīnīts. Savu valsti, himnu, karogu un ģerboni. Šie notikumi ir rakstīti ar asinīm. Un par to mums ir jāatgādina saviem pēctečiem; brīvība nav pašsaprotama, tā ir jānopelna. Tikai stiprā un saliedētā nācijā ir pastāvēšanas turpinājums.”
Pēdējais dzīvais kurelietis bija Egils Upelnieks, šovasar viņu guldīja Carnikavas kapos, atklāja Nacionālās pretošanās kustības muzeja Rendā vadītājs Andrejs Ķeizars, vienlaikus priecājoties, ka pēdējos gados kureliešu veikums tiek vairāk novērtēts, nekā tas bija iepriekš. Savukārt vēstures doktors Uldis Neiburgs sacīja šādus vārdus: “Ja mēs šodien šeit stāvam brīvā un neatkarīgā, demokrātiskā Latvijas valstī, tad jāatzīst, ka pirms 80 gadiem situācija bija daudz dramatiskāka. Svarīgi pieminēt, ka ģenerāļa Kureļa grupa, kura Kurzemē sasniedza vairāk nekā 3000 vīru, bija latviešu militārā vienība, kas pakāpeniski transformējās par iedomāto Latvijas armijas kodolu, jo tās vadītāji – ģenerālis Kurelis un štāba priekšnieks Kristaps Upelnieks – bija arī Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas vadītāji. Velme bija šāda – brīdī, kad vācu karaspēks sāktu atkāpties un padomju armija vēl nebūtu ieņēmusi Latvijas teritoriju, proklamēt Latvijas neatkarību, pagaidu valdības izveidošanu un Latvijas armijas atjaunošanu, pretojoties vienai vai otrai okupācijas varai. Kaut gan kureliešiem neizdevās izcīnīt Latvijas neatkarību, viņi pauda neatkarības ideju un uzticību savai valstij, cīnoties pret svešām varām, tāpēc mēs viņus šodien pieminam.”
Nacionālo bruņoto spēku atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube pieminēja faktu, ka 19. novembrī ir 1000. kara diena Ukrainā. Krievijas nodevīgais iebrukums neatkarīgajā valstī ir apliecinājums tam, ka brīvība ir jāsargā un tā ir trausla. Mums arī tagad ir jābūt gataviem aizstāvēt savu valsti ar ieročiem rokās. Mums ir jādomā kategorijās, ka mums var būt ievainotie un kritušie, bet tāda ir brīvības cena. Raimonds Graube ir pamanījis, ka tagad Latvijā notiek nacionālā atmoda, un tas ir ļoti svarīgi. Aivars Sinka, “Daugavas Vanagu” Centrāles valdes priekšnieks, sūtīja sveicienus no pasaules līmeņa organizācijas, ko dibināja latviešu karavīri, bet Puzes pagasta novadpētnieku grupas aktīvists Agris Āboliņš atgādināja būtisku atziņu: “Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī.” Viņa jaunībā Jāni Kureli pieminēja tikai starp citu, bet tagad par to tiek runāts skaļi, notiek vēsturnieku kolokvijs un diskusijas.
Pēc svinīgajām uzrunām uzstājas folkloras kopas “Vilki” dziedātāji, pēc tam daudzi fotografējās pie pārvietotā piemiņas akmens un baudīja gardu vietējo saimnieču pasniegto zupu. Sarunas raisījās pie ugunskura, klātesošie nesteidzās izklīst, jo katram bija apspriežams kāds vēstures fakts.
22.11.2024. / Autors: Ventspilsnovads.lv / Foto: Ventspilsnovads.lv
