Par gleznu “Felicita vasaras dienā” LNMM izstādē “Jānis Pauļuks. Kentaurs. Otrā epizode” Ventspils muzejā Livonijas ordeņa pilī.
Kāds sakars Jāņa Pauļuka 1944.gadā gleznotajai “Felicitai vasaras dienā” ar Starptautisko sieviešu dienu – 8.martu? Vispirms pati attēlotā persona – Felicita, – jauna, neatkarīga sieviete un arī laimes sajūta, kas staro no šī portreta nav saistāma ar ārējām norisēm. Gluži tāpat, kā to Ukrainas jauno sieviešu laulības, kas tiek oficiāli reģistrētas šajā skarbajā laikā. Vēl tas ir “astoņi” – mākslinieces piedzimšanas un aiziešanas datums.
Pauļuks par šo gleznu reiz izteicies: “Uzgleznots vienā elpas vilcienā Šarlotes ielas dzīvoklī bez Felicitas klātbūtnes. Rādīju gatavu gleznu Felicitai ar lielu iekšēju gandarījumu un apmierinājumu. Fonā toreizējais kara laika noskaņojums, bet Felicitai priekšplānā ar to nav nekāda sakara – viņa gaiša, saulaina, priecīga.”
Felicita Anna Renāte Jānke (1925–2014) “derēja” mākslai. Vispirms Pauļuks ieraudzīja sevi viņas Mākslas akadēmijas sienasavīzes šaržā un uzmeklēja piecpadsmitgadīgo meiteni. Viņa bija beigusi Rīgas 8. vācu pamatskolu un pārgājusi uz Viļa Olava komercskolu. Viņas māte, šuvēja Rozālija Jānke, novērtējot visus par un pret (vienīgais piecnieks kaligrāfijā), aizveda meitu uz akadēmiju. 1940. gadā Felicitu uzņēma brīvklausītājos kā zīmētāju ar absolūto redzi. 1941. gada vasarā, tāpat kā Pauļuks, arī Felicita bija izslēgto studentu sarakstā. Otrā pasaules kara laikā, no 1941. līdz 1944. gadam, Felicita pārtrauca studijas. 1943. gadā apprecējās ar gleznotāju Jāni Pauļuku. Nepilnus desmit gadus (līdz 1950.gadu sākumam) viņi nodzīvoja kopā, un visu šo laiku Felicita bija blakus kā sieva, mūza un modelis.
1944. gadā jaunā māksliniece atjaunoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, kur viņas pedagogi bija Ģederts Eliass un Leo Svemps. No 1944. līdz 1947. gadam Felicita strādāja laikrakstā “Cīņa” par ilustratori un karikatūristi. 1949. gadā ar izcilību absolvēja LMA Ģederta Eliasa vadīto stājglezniecības meistardarbnīcu ar portretu grupu „Vecāķu zvejnieki” (vad. Ģ. Eliass). 1950. un 60. gados ceļoja pa PSRS, ceļojumos radot portretu ciklus, – “Gruzīnu zemnieki”, “Donbasa ogļrači”, “Sāremā salas zvejnieki”. Kopš 1960. gadiem pievērsās pasteļa tehnikai, ko turpināja izkopt visu mūžu, daudz gleznojusi aktus, veidojot tos kā portretu paplašinājumus. Strādāja pie daudzu pazīstamu personību portretiem. Mākslinieks Igors Dobičins uzsver, ka Pauļuka bijusi kā “Latvijas zīmols” pasteļglezniecībā. Savukārt, Felicitas Pauļukas veikums bērnu grāmatu un žurnālu ilustrācijā iedibināja jaunas tradīcijas šajā jomā un noteica rokrakstu uz vairākām desmitgadēm. Piemēram, košās, joprojām mūsdienīgās Raiņa dzejoļu krājuma „Manu lellīti sauc Lolīte” ilustrācijas. Tieši neatkarība, brīvība un sava talanta apzināšanās jaunajai māksliniecei Felicitai Pauļukai ļāva saglabāt savu patību.
Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne (izdevuma “MĪLU TEVI. Gleznotāja Jāņa Pauļuka vēstules māksliniecei Felicitai Pauļukai”, 2021, apgāds “Zinātne”) sastādītāja, par Felicitu Pauļuku saka: “Felicita piedzima 1925.gada 8.maijā, mūžībā tika pasaukta 2014.gada 8.decembrī. Man ir visu laiku tagad jādomā par to, kā tas ir, ka Felicitas dzīves gadu skaitļi ir starp divām bezgalības zīmēm. Viņa pati ir bezgalība.”
8.03.2022. / Autors: Ventspils muzejs / Foto: Ventspils muzejs
