Līdz ar izsludināto ārkārtas situāciju piestājuši ne vien kuģi Ventspils ostā. Apklususi omulīgā “Ostas 23” kafejnīca, slēgtas ir Ūdens atrakciju parka pirts durvis, un arī pie manikīra speciālistes loga rūts klauvēt nav vērts. “Demokrātiskāk, racionālāk, ātrāk,” darba organizāciju valsts iestādēm pārskatīt mudina komponists Jānis Lūsēns, bet uzņēmējs Gaidis Bože aicina: “Būsim vispirms cilvēki!”
“Salonā “Jasmīne” strādā frizieris un ārstniecisko masāžu kabinets, noslodze ir aptuveni 25 procenti,” saka salona saimniece Sandra Daubure. “Protams, vienmēr būs jautājums, kāpēc viņi un ne mēs, taču situāciju pieņemam un valdības lēmumu respektējam.” Viņa arī retoriski jautā, kas būs ar tiem skaistumkopšanas speciālistiem, kuri strādā mājās. Manikīra meistare Kristīne Kūlmane, kuras saloniņš iekārtots kādas Ventspils biroju ēkas pirmajā stāvā, neslēpj neapmierinātību: “Esmu šokā, ka mūs apturēja! Pavasarī varējām turpināt strādāt. Domāju, ka arī lielajos salonos būtu varēts situāciju risināt – vienu dienu klientus apkalpo frizieris, otru manikīra meistars, trešo – kosmetologs.”
Uz solidaritātes trūkumu un ierēdņu darba atvieglošanu norāda arī laikraksta “Ventspilnieks.lv” sazvanītais komponists Jānis Lūsēns. Ir atcelts arī viņa, dziedātāja Zigfrīda Muktupāvela un Ventspils sieviešu kora “Venda” kopīgi plānotais Ziemassvētku koncerts. Viņaprāt lielākas lemšanas tiesības varēja piešķirt pašvaldībām, lai vietās, kur epidemoloģiskā situācija to ļauj, kultūras dzīve un saimnieciskā darbība neapstātos. “Krīze atsedz netaisnības, kas līdz šim bijušas gluži kā pašsaprotamas normas. Profesionālie mūziķi, kuri saņem valsts subsīdijas, gaida, kad tiks izsaukti uz mēģinājumiem, bet, ko lai šobrīd darām mēs, pašnodarbinātie, kuri rada pievienoto vērtību un pilda valsts kasi ar nodokļu maksājumiem? Dīkstāves pabalstu saņemšana ir pārformalizēta. Kāpēc mēs savā mazajā valstī nevaram situāciju risināt demokrātiskāk, racionālāk, ātrāk?” jautā Lūsēns un saka: “Vīruss, protams, eksistē. Esmu savā miera ostā Valkas novada Zvārtavas pagasta Ozolu skolā, arī mammu esmu uz šejieni atvedis. Vēroju situāciju un domāju, ka mums ir jāmet pie malas augstprātība. Ir jāsadodas rokās un kopīgi jātiek galā! Neviens, arī valdība, taču negribam nodzīvoties līdz marodierismam!”
Nemierā ar situāciju ir arī mūziķis Ainars Mielavs, atcelti arī abi viņa teju izpārdotie koncerti “220 volti”, kuriem koncertzālē “Latvija” bija jāizskan 5. decembrī. Viņš ir neizpratnē par kultūras ministra Naura Puntuļa pausto, ka patlaban nevar runāt par koncertu pārcelšanu, bet gan atcelšanu un biļešu naudas atgriešanu cilvēkiem. Daļa biļešu naudas jau iztērēta reklāmā.
“Mums situācija ir vienkāršāka, bet privātajiem producentiem, koncertu rīkotājiem ir daudz grūtāk,” piekrīt Ventspils Kultūras centra vadītājs Māris Valtenbergs. Viņš norāda, ka darbu turpina visi Kultūras centra paspārnē esošie amatiermākslas kolektīvi – mēģinājumos darbs notiek individuāli. Pieņemts lēmums atcelt valsts svētku uguņošanu, lai arī teorētiski tās norise būtu iespējama – neaicinot cilvēkus uz pulcēšanos. Valtenbergs cer, ka stingrie ierobežojumi nesīs rezultātu, un Ziemassvētkus, Jauno gadu iedzīvotāji varēs sagaidīt brīvāk.
Kora “Venda” diriģente Anitra Niedre apstiprina Māra Valtenberga teikto: “Ja, strādājam individuāli. Katram kora dalībniekam nedēļā varam veltīt aptuveni divdesmit minūtes. Kopsumma būs tad, kad varēsim sanākt atkal visi vienuviet, taču šobrīd redzam, ka varam labāk uztaustīt vietiņas, kas vēl nesanāk. Arī emocionāli esam ieguvēji, nevar pat salīdzināt ar attālināto mēģinājumu procesu, kāds bija pavasarī! Ceram paši sevi un ventspilniekus iepriecināt ar kādu Ziemassvētku video, taču vēl vairāk ceram, ka varēsim iecerēto koncertprogrammu klausītājiem atrādīt ja ne decembrī, tad vismaz janvārī!”
Gatavi pie pirmās iespējas atkal vērt durvis ir arī SIA “Kurzemes filharmonija” kolektīvs. “Ja decembrī pasākumi atkal varēs notikt kaut simts cilvēkiem, strādāsim,” apņēmību pauž uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Sigita Migoļa. Viņa norāda, ka producenti šobrīd aktīvi strādā un plāno nākamo sezonu, paredzot vairākus situācijas attīstības variantus. Atlaišana nevienam nedraudot, tiesa, garderobisti, apkopēji, biļešu kontrolieri strādājot uz uzņēmuma līguma pamata. Viņu ienākumi, protams, sarukuši. Situācija nav kritiska arī Ūdens un atrakciju parka darbiniekiem. Lai arī no pirmdienas slēgta ir izklaides un atpūtas daļa, darbu turpina lielais peldbaseins, atlētikas un vingrošanas zāles. “Dīkstāve attiecas uz aptuveni desmit darbiniekiem, taču esam jau izveidojuši īstermiņa rīcības plānu – viņi dos atvaļinājumus kolēģiem, bet, ja situācija ieilgs, ziemas sezonā pārcelsies darbā uz slēpošanas kalnu,” bažas kliedē pārvaldnieks Māris Millers.
Valdības noteikto ierobežojumu dēļ lēmumu slēgt savas ēdināšanas iestādes pieņēmuši Ela Putjato un Jānis Kusmans. “Abas ir ciet – gan “Rātsgalds”, gan “Ostas 23”. Ejam dīkstāvē. Neesam nodarbojušies ar ātro ēdināšanu, mūsu specifika ir cita,” saka Ela Putjato. Apmeklētāju skaita kritums esot bijis vērojams jau pēdējās divas nedēļas: “Cilvēki vairs tā nenāca, bija nobijušies. Godīgi sakot, nav spoži. Vasara bija ļoti laba, izdevās piesaistīt labus papildu darbiniekus, bet tagad…” nevienkāršo situāciju raksturo Putjato.
Kafejnīcas “Windau coffee” saimniece Agnese Olsena, sazvanīta pirmdien, pauda apņēmību vismaz šonedēļ vēl strādāt un censties piedāvāt ventspilniekiem līdzi ņemamās pusdienas: “Lielas cerības nav, taču – mēģināsim!” Jūtami labāka situācijā ir SIA “Latta”, kuras bistro-kafejnīca atrodas Ventspils autoostā. “Ir darbinieki, kuru darba stāžs pie mums jau ir 20 vai pat 26 gadi! Šobrīd galvenais ir nosargāt mūsu labos pavārus,” sazvanītais uzņēmuma īpašnieks Gaidis Bože ir noskaņots gana optimistiski. Viņš stāsta, ka otrs uzņēmējdarbības virziens – ceļu greiderēšana un piebēršana – šobrīd ļauj mazāk kreņķēties par ēdināšanu. “Laikam esmu mazliet likumnepaklausīgs,” atzīst Bože, kad norādām uz laikraksta “Ventspilnieks.lv” lasītāju novērojumiem – šonedēļ pie kafejnīcas galdiņiem joprojām piesēda pa kādam apmeklētājam. “Labāk lai aiztaisa robežas!” pukojas Gaidis Bože un nosaka: “Nu, kā es varu ko teikt māmiņai ar bērnu, kurš grib ēst? Vai labāk, lai viņa sēž apmeklētājiem pilnajā autoostas uzgaidāmajā zālē nekā pie manis kafejnīcā? Ko lai saku onkulim, kura rituāls ik rītu ir pie mums atbraukt ar riteni un uzēst zupu? Tās nav kompānijas, kas dzer alu, tie ir cilvēki – katrs ar savu stāstu.”
16.11.2020. / Autors: Ilze Meiere / Foto: Pixabay
