Pirms simts gadiem saltajās un baigajās novembra dienās un naktīs vēstures jeb likteņa svaru kausos bija likts „Latvijai būt vai nebūt”. Viens latviešu vīrs pret desmit VIŅIEM – tāda bija šo svaru kausu attiecība. Gan pēc loģikas, gan matemātikas vai fizikas viens nevar būt smagāks par desmit. Taču īsta varonība nekad nav loģiska, nedz arī fizikas vai matemātikas likumiem pakļauta. Tāpēc pirms simts gadiem viens latvietis bija desmit un vairāk pretinieku vērts un lika svaru kausam nosvērties savā pusē.
Jo tajā latvietī, mūsu vecvectēvā, mājoja kvēla mīlestība, dzelžaina griba, nesalaužama ticība, pašaizliedzība, pārliecība par savu taisnību, paļāvība uz savu tautu, lepnums, pašcieņa, cerība un drosme – vismaz desmit jūtas, desmit īpašības, desmit spēki – pa vienam uz katru ienaidnieku.
Tie vīri tobrīd – zem ložu un šrapneļu krusas – vēl nezināja, ka viņus nosauks par Lāčplēšiem. Tomēr ikviens zināja to, ko teiktu Lāčplēsis: par to, kas tev visdārgākais, jācīnās līdz pēdējam. Pēdējai lodei, pēdējam elpas vilcienam un pēdējai domai – par Latviju! Tikai tā var izskaidrot Lāčplēša dienas varoņu uzvaru, jo nekāda cita skaidrojuma vienkārši nav.
Pēc 1919. gada 11. novembra, kad pie Daugavas triumfēja no dzelmēm iznirušā, atdzimušā Lāčplēša gars, ir rūgti atcerēties kādu citu gadu un datumu, kad ar asinīm izpirkto Lāčplēša mantojumu samīdīja no austrumiem atnākušo ordu naglotie zābaki. Vairs ne desmit pret vienu, bet simti… un mūsu svēto teiksmu varonis atkal reiz nogrima atvarā. Taču tas gars, kas 1919. gadā vadīja mūsu senčus pretī uzvarai, palika tepat un cauri apspiestības gadiem drošināja, spēcināja, atgādināja, ka reiz atkal nāks tas brīdis. Tas brīdis! Un tas pienāca. Atkal mūsu vīri pārtapa Lāčplēšos, bija gatavi – kā toreiz – viens pret desmit. Ikvienā no mums toreiz bija daļiņa Lāčplēša – mīlestība, ticība, griba, pašcieņa, drosme, pārliecība par savu taisnību. Un mēs uzvarējām vēlreiz; atkal vēstures vai likteņa svaru – Latvijai būt vai nebūt – kauss noliecās mūsu pusē.
Kopš Brīvības cīņām apritējuši simt gadi, bet, kā dzejā teikts, „Lāčplēša slava nezudīs”. Tā ir paaudžu atmiņās spodrināta un dzīva, svētkos pieminama un cildināma. Tikai jābaidās no tā, ka ikdienā nepiemirstas tās jēga un uzdevums. Dzīvojot mierā, ierastā un pierastā vidē, par varoņdarbiem nedomā – tāda nu ir cilvēka daba, jo pie labā pierod ārkārtīgi ātri, un šķiet, ka tā bijis vienmēr. Tāpēc reiz izcīnīto mierīgo dzīvi dzīvojot, nedrīkst pieļaut, ka mīlestība pārtop vienaldzībā, griba – kūtrībā, ticība – skepsē, lepnums – izdevīgumā, pašcieņa – iztapībā, drosme – malā stāvēšanā. Nedrīkst pazaudēt Lāčplēsi sevī.
11.11.2019 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Armīns Janiks/Aizsardzības ministrija
