Apstākļos, kad daudz kā trūkst, cilvēces apķērīgākā daļa ķeras pie izgudrošanas jeb, zinātniski izsakoties, pie novatorisma (nejaukt ar mūsdienās ierastajām “inovācijām”). Praktiski visu padomju varas periodu raksturo teju nebeidzams trūkstošo lietu uzskaitījums. Šajā rakstā pastāstīsim, kā vidējās, vecākās un pavisam vecākās paaudzes ventspilnieki (un ventspilnieces) izgudroja to, ko nevarēja dabūt, un radīja nepieciešamās lietas praktiski no nekā. Te iekļauti daudzi stāsti, – gan agrāk dzirdēti, gan nesen uzklausīti.
80. gadu motociklista ķivere. Pašu darbs!
Mellenēs vārīts vācu deķis
Par pēckara trūkumu un veidiem, kā mūsu priekšteči to centās pārvarēt, esam jau rakstījuši. Šoreiz pāris piemēru no agrāk vēl neminētajiem.
“Pēc kara nevarēja nopirkt ne drēbes, ne apavus, pat ne gumijas kalošas. Visi vecie manufaktūras veikali bija likvidēti, bija pāris tā saukto “kooperatīvu”, bet tur kaut ko varēja dabūt tikai par taloniem un tikai kooperatīva biedri. Teiksim, vienu gabalu katūna un kalošu pāri gadā vai varbūt pāris kilogramus cukura un miltu. Mums ar māsu vajadzēja iet skolā. Bijām tā izstīdzējušas, ka pat jaunākajai māšelei mans mētelītis bija par mazu. Kara beigās blakus mājā dzīvojušie vācu karavīri pirms prombraukšanas maniem vecākiem bija atstājuši šādas tādas mantas, arī pāris segas – tumši pelēkas ar gaišākām svītrām abos galos. Mūsu māte tās nokrāsoja; krāsas nekādas nopirkt nevarēja, tāpēc viņa lielā grāpī vārīja viršus, mellenes un vēl kaut ko. Segas nokrāsojās tumši brūnas, un no tām mums pašuva mētelīšus, pogas tēvs izvirpoja no brieža raga.”
Pirmajās pēckara dienās padomju okupācijas valdība pieprasīja nodot milicijā dažādas personīgas lietas, toskait arī radioaparātus. Daudzi nobijās no represijām un paklausīja, bet bija arī tādi, kas savus radioaparātus noslēpa “līdz labākiem laikiem”. Taču mūziku klausīties gribējās, un šim nolūkam derēja vecie labie patafoni. Nezinātājiem: patafons – koka kastē ievietota mehāniska (ne elektriska!) ierīce skaņuplašu atskaņošanai. Disks griezās ar īpaša atsperes mehānisma palīdzību, bet atsperi uzvilka manuāli – kā pulksteni. Skaņu nodrošināja masīva adaptera galviņa ar iemontētu spēcīgu membrānu. Bet, lai šī “uzparikte” darbotos, bija nepieciešamas īpašas patafona adatas. Tās ātri dila, bet notrulusi adata kropļoja skaņu vai vispār slīdēja plates rievām pāri. Tad nu katrā mūzikas un deju mīlētāju kompānijā atradās vismaz viens puiša cilvēks, kurš prata adatas uzasināt, jo nopērkamas tās nebija. Bija pat tādi meistari, kuri no attiecīga resnuma tērauda stienīšiem iemanījās izvīlēt patafona adatas un pārdeva tās – pa 5 vai 10 gabalām.
Bērnu miltu kūka un dzintara plūdi
50. gadu pirmajā pusē cukurs, sviests un milti bija grūti dabūjamas mantas, tāpēc pat vienkāršākās kūkas izcepšana kļuva par problēmu. Taču tradīcija prasa savu, jo kā iztikt bez dzimšanas vai vārda dienas kūkas vai tortītes? Te nu vēl viens stāsts: “Mana māmiņa bija prasmīga kūku un cepumu cepēja, bet tolaik nebija nekādu produktu. Ko varēja nopirkt? Bija tādi “Bērnu milti”, tur iekšā laikam gan piena, gan olu pulveri, milti un cukurs. Bija domāts to sajaukt tādā putriņā un dot bērniem. Bet māmiņa, nezinu, vai pati izdomāja, vai kāds pateica, no tiem cepa kūku. Iedrupināja miltos paciņu margarīna, saberza visu drumstalās, tās iebēra formā, izlīdzināja, uzsmērēja kārtu ievārījuma, un virsū vēl vienu drumstalu kārtu. Iznāca brīnišķīga kūka – manas bērnības lielais gardums.”
60. gados pārtikas veikalu sortiments bija tīri ciešams, bet, kas attiecas uz apģērbiem un apaviem… Jā, padomju ražojuma kurpju un sandaļu bija papilnam, bet tādas čabatas spēja apmierināt tikai pašu neizvēlīgāko pircēju. Visi gribēja teiksmaino “importu”, bet, ja tev nebija pamatīga “blata”, tad varēji svilpot. “Neatceros, ko darīja veči, bet meitenes izdomāja, lūk, ko! Ja izdevās nopirkt kaut kādas “laķenes” (mākslīgās lakādas laiviņas – aut.), tad tām aizmugurē piešuva vai pielīmēja lentīti, ko virs potītes sasēja vai sastiprināja ar sprādzi. Sprādzes savukārt taisīja no lētiem, lieliem auskariem – atceros, es savus pirku unītī – vai dekoratīvām podziņām.”
Turklāt sešdesmitie gadi atnesa ne vien minisvārkus, bet arī pamatīgu tautas lietišķās mākslas uzplūdu. Pirmajā vietā, dabiski, bija dzintars. Kā dziedāja Ojārs Grīnbergs populārajā dziesmā, dzintars bija visur – krelles, piespraudes, auskari, gredzeni, aproces… Turklāt bija moderni to visu darināt no neapstrādāta vai daļēji apstrādāta dzintara. Mākslas salonos un juvelierveikalos to cena bija milzīga, taču kā no zemes apakšas uzradās meistari, kuru darinātās rotas bija vismaz uz pusi lētākas, jo sudraba vietā ietvarus taisīja no bronzas vai vara. Rokdarbnieču pulciņos un audēju studijās sievietes un meitenes gatavoja sev absolūti oriģinālus tērpus no tolaik arī ļoti modernā lina vai tīras vilnas un tā rāvās laukā no ideoloģijas uzspiestās pelēcības.
Stikla burka, plastilīns un kosmonauta ķivere
70. gados mode mainījās, mini nomainīja supermaksi, resp., svārki līdz potītēm. Veikalos tādu nebija, toties diezgan lielā izvēlē plāni, krāsaini audumi. “Manai draudzenei bija tāda laime, ka tante no ārzemēm sūtīja “Burdas”. Mums tie žurnāli bija kā logs uz citu pasauli. Pats galvenais, ka tur klāt nāca piegrieztnes. Kādus tik svārkus mēs nesašuvām, kādas kleitas! Bet praktiski visas no katūniem vai citām lētām drēbēm, jo dārgajiem audumiem mums, studentēm, naudas nepietika, bet naudas ziņā pieejamās vilnas un pusvilnas drānas bija atbaidošas. Tā nu iznāca, ka arī uz draudzeņu kāzām gājām katūna lindrakos, bet – kā “Burdas” modeļi!”
Vēl ir daži stāsti par tālaika puišiem – novatoriem. “Lai spēlētu diskotēkās, visu aparatūru nācās taisīt pašiem. Kaut kur sameklēja shēmas, “izrāva” vadus, paši lodēja, paši nagloja un krāsoja “tumbas”. Kaut ko varēja sameklēt veikalos, taču nopirkt visu aparatūru nevienam tālaika dīdžejam nebija pa spēkam. Ja pārtrūka magnetofona lente, to salīmēja ar… etiķi, jo attiecīgas līmes nebija. Arī mopēdistiem un motociklistiem bija jāattīsta trūkuma uzspiestais radošums. Cik tad 70., 80. gados bija vecāku, kas spēja saviem dēliem nopirkt braucamos? Zināju vairākus puišus, kas mopēdus uzmontēja paši – no gabaliņiem. Varēja nopirkt lietotu moci, bet to vajadzēja uzpost un modernizēt. Piemēram, paši no metāla caurulēm lieca kājsargus jeb drošības lokus. Tas bija smags un precīzs darbs, bet ar izliekšanu formā vien nepietika, vajadzēja niķelēt vai nohromēt. Kuldīgā bija tāds meistars, un daudzi ventiņu čaļi brauca pie viņa. Vēl viena lieta – motobraucēju ķiveres. Kādas bija padomijā ražotās, tagad var apskatīties filmā “Dāvana vientuļai sievietei” – smieklīgi, apaļi podi ar ādas imitācijas apakšdaļu. Kaut ko modernāku ražoja Igaunijā, bet tās bija grūti dabūt. Tad nu jaunieši, žurnālos noskatījušies, kādas ķiveres nēsā ārzemēs, ķērās pie darba. Sameklēja trīslitru burku, nopirka dažas kārbas bērnu plastilīna, kaut kur izrāva gabalu organiskā stikla, stikla šķiedru, sadabūja epoksīda sveķi. No burkas un plastilīna uzmodelēja galvu, karsēja, lieca un locīja stiklu, pārējo pieveidoja ar epoksīdu – superkaska gatava! Vēl tikai vajadzēja sašūt polsteri un iedarināt iekšpusē, apvīlēt malas, nokrāsot spilgti sarkanu vai melnu, izdaiļot ar kādu firmīgu uzrakstu un – aidā! Ar līdzīgiem paņēmieniem izgatavoja arī zoda aizsargu – ķivere kā kosmonautam!
Vīramātes saldais noslēpums
Noslēgumam – mazs atmiņu stāstiņš par vecākās paaudzes izgudrotspējām. “Mana vīramāte bija praktiski atturībniece, vīnu nedzēra, šņabi pat pie lūpām nepielika. Bet viņai bufetē vienmēr bija maza karafīte ar iedzeltenu, puscaurspīdīgu šķidrumu. Sevišķas labvēlības uzplūdos no tās tika ieliets arī kādam citam. Diezgan salds dzēriens, ar patīkamu, “omulīgu” garšu un vieglu vaniļas aromātu – tas esot olu liķieris, viņa paskaidroja. Recepti neatklāja neparko, minēja vienīgi to, ka tas ilgi un sarežģīti filtrējams. Tā kā vīramāte bija medmāsa, bija skaidrs, ka grādus šim omulīgajam padzērienam dod medicīniskais spirts, bet kā tas sakomponēts ar olām, kā ieguvis liepziedīgo toni, tā arī palika noslēpums…”
10.10.2020. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: No personīgā arhīva
