Gadiem ilgi Latvijai bijusi apšaubāma reputācija ne tikai tāpēc, ka tā bijusi viena no “naudas atmazgāšanas lielvalstīm” Eiropā, bet arī nav spējusi tikt galā iestagnējušo korupcijas tīklu. Šīs problēmas tagad tiek uztvertas ļoti nopietni. Bet pagātnes rēgi aizvien neatstājas, tā par Latviju, īpaši Ventspili raksta Šveices medijs “Neue Zürich Zeitung” (NZZ). Publicējam NZZ rakstu pilnībā.
Latvija cīnās pret korupcijas tīklu
Gadiem ilgi Latvijai bija apšaubāma reputācija ne vien kā vienai no lielākajām Eiropas „naudas atmazgāšanas virtuvēm”, bet arī dēļ nespējas pieveikt veco saišu sīksto un spēcīgo korupciju. Šobrīd šī situācija tiek uztverta ļoti nopietni, taču pagātnes rēgi, izrādās, ir ļoti noturīgi.
Foto paraksts: Latvijas pilsētas Ventspils osta ir ļoti nozīmīgs mezgls tirdzniecībā ar Rietumeiropu. Tas, kurš kontrolē ostu, kontrolē arī lielas naudas plūsmas.
– Labāk tiekamies ostas konferenču telpā, – saka Dace Korna, – jo mums pilsētas domes ēkā nav telpu, kur tikties ar apmeklētājiem, mēs tur varam uzturēties tikai priekštelpā vai koridorā.
Korna ir viena no 13 Ventspils (Latvijas mazpilsētas pie Baltijas jūras ar 35 tūkstošiem iedzīvotāju) domes deputātiem. Viņa ir viena no tiem četriem, kuri domē sēž “nepareizajā pusē”, precīzāk, opozīcijā. Tā kā Ventspils pašvaldību jau 32 gadus vada viens un tas pats mērs, kurš šo posteni ieguva vēl PSRS laikā, kad Latvija piespiedu kārtā bija tās sastāvdaļa, opozīcijai teikšana ir maza. Tāpēc arī pilsētas domē neuzskata par nepieciešamu nodrošināt Kornai telpu sarunām.
Lielais blīkšķis
To varētu pieņemt gan kā neglītu, tomēr galu galā kā vietējās politikas folkloru. Taču attiecībā uz Ventspils mēru Aivaru Lembergu runa nav vienkārši par vietējo vadītāju, bet gan varbūt pat par visas Latvijas varenāko oligarhu. Jau vienpadsmito gadu tiesa izskata pret viņu vērstu apsūdzību korupcijā, bet šis process uz priekšu virzās ļoti lēni. Jo, redziet, kā uzskata Lembergs un viņa piekritēji, apsūdzībai neesot nekādu pierādījumu. Viņa pretinieki gan apgalvo, ka virzība ir tik lēna tikai tāpēc, ka Lembergs šo tiesas procesu atbilstoši visiem iespējamiem paņēmieniem ir prasmīgi torpedējis, turklāt varējis rēķināties arī ar atsevišķu tiesībsistēmas struktūru pārstāvju atbalstu.
Taču pagājušā gada decembrī atgadījās liels blīkšķis: tieši todien, kad atzīmē starptautisko pretkorupcijas dienu, Amerikas Valsts Kase piemēroja Lembergam sankcijas atbilstoši tā sauktajam “Magņitska likumam”.
Attiecīgie Amerikas Ārvalstu aktīvu kontroles biroja mediji paziņoja, ka Lembergs ir oligarhs, kurš apsūdzēts vairākkārtīgā naudas atmazgāšanā, dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un korupcijā, turklāt kontrolējis un ļaunprātīgi izmantojis personīgā labuma gūšanas labad sabiedrības un privātpersonas, kā arī ar politisko aizkulišu palīdzību ietekmējis valsts amatpersonu iecelšanu un izdarījis spiedienu uz tiesu varu. Ar koruptīvas rīcības paņēmieniem viņš piesavinājies Latvijas tautai svarīgus resursus, tādējādi apdraudot valsts un līdz ar to arī NATO (kuras dalībvalsts ir Latvija) drošību.
Tas bija skaļš, līdz tam nedzirdēts Amerikas valsts ierēdņu ziņojums. Taču Latvijas iedzīvotājiem šī informācija būtībā nebija nekas jauns. Jau 2017. gadā šo Baltijas valsti satricināja triju tā saucamo oligarhu sarunu publicēšana plašsaziņas līdzekļos. Tas bija audioieraksta atšifrējums, kur trīs bēdīgi slaveni “saimnieki” (blakus Lembergam arī bijušais premjers Andris Šķēle un bijušais satiksmes ministrs Ainars Šlesers) sniedza paraugstundu, kā nozagt valsti ar pašu radīto tīklu palīdzību.
Plašas ekonomiskās blaknes
Vienlaikus ar Ventspils mēru no Amerikas sankcijām cieta arī četras kompānijas, kuras tobrīd kontrolēja Lembergs, proti: Ventspils brīvosta, Latvijas Tranzīta Asociācija un divas ekonomikas veicināšanas aģentūras. Nu trauksmes zvanu sadzirdēja arī galvaspilsētā Rīgā, jo Ventspils osta un ar to saistītais transporta sektors ir svarīgs valsts ekonomikas balsts.
Latvijas bankas, kas iepriekšējos gados jau bija paveikušas nozīmīgu un relatīvi veiksmīgu darbu, lai tiktu vaļā no “naudas atmazgāšanas virtuves” imidža, vienā mirklī pārtrauca ekonomiskās attiecības ar sankcijās ietvertajiem saimnieciskajiem subjektiem, jo nevēlējās pašas nokļūt ”sankciju zonā”, līdz ar to apdraudot izdzīvošanai ļoti svarīgo piekļuvi darījumiem ar USD. Taču bez naudas Ventspils ostai – pilsētas svarīgākajam ekonomiskajam faktoram – draudēja maksātnespēja.
Kas gan notiktu ar darbiniekiem, turklāt īsi pirms Ziemassvētkiem? Ne vien ar ostas ļaudīm, bet arī ar daudzajiem no tās atkarīgajiem pakalpojumu sniedzējiem? Vai vēl tiktu izmaksātas algas? Sāka iezīmēties postoša ķēdes reakcija. Lai to novērstu, valdībai Rīgā vajadzēja, cik vien ātri iespējams, izslēgt Ventspili un tās mēru no jebkādas ietekmes uz ostu un ar to saistīto ražošanas ķēdi.
Pret Lembergu vērstās sankciju sekas atklāja plašu zirnekļtīklu, kas bija saausts vairāk kā 30 gadu vienpersoniskas valdīšanas, būtībā feodāla tipa varas laikā. Patiesībā Lembergs jau sen vairs nedrīkst pildīt pilsētas mēra un domes priekšsēdētāja funkcijas; oficiāli viņš no šī amata atstādināts kopš tiesas procesa laikā izteiktās apsūdzības korupcijā. Taču, kā atzīst pilsētas domes opozīcija, Lembergs turpina darīt, ko grib. VARAM un KNAB uz visu to gadiem ilgi vienkārši noskatījās, savu bezdarbību attaisnojot vai nu ar atbilstošu pierādījumu trūkumu vai kompetenču neesamību. Opozīcija uzskata, ka ASV ir piemērojusi sankcijas tieši Latvijas iestāžu pasivitātes dēļ.
Sadalīta pilsēta. Ziedoša pilsēta vai “Ziemeļkoreja”?
No Jāņa Vītoliņa skatupunkta viss nebūt nav tik traki. 66 gadus vecais Ventspils domes priekšsēdētāja vietnieks savā birojā apmeklētājam tīri draudzīgi skaidro, ka Lembergs tomēr esot pakļauts amata ierobežojumiem. Viņš nedrīkstot vadīt pilsētas domes sēdes, parakstīt noteiktus līgumus un saņemt algu. Taču visas pārējās lietas ritot normāli, pilsēta neesot pakļauta nekādām sankcijām. Administrācija darbojoties lieliski, viss esot “melnajos ciparos”. Tikai tas, ka līdz šim Ventspils pilsētas un valsts valdības kopīgi pārvaldītā osta pilnīgi nodota valsts īpašumā, gan esot liela kļūda, – līdzšinējais modelis taču vienmēr funkcionējis perfekti!
No Vītoliņa perspektīvas attiecīgais modelis noteikti ir “funkcionējis perfekti”, jo kā ilggadīgs “kapteiņa Lemberga” biedrs Vītoliņa kungs sēž vienā laivā ar viņu. Ieskatoties pašvaldību vēlēšanu rezultātos, liekas, ka Ventspilī joprojām pietiek cilvēku, kas turas pie tāda paša viedokļa. Par to nav jābrīnās, jo valdnieks bijis pietiekami gudrs un kaut ko no labumiem padalījis saviem vasaļiem. Pilsētā redzams un jūtams, ka nauda ir; Ventspils izskatās ievērojami labāk, nekā varētu gaidīt no nelielas “ligzdas” Latvijas perifērijā. Tāpēc daudzi piever acis uz politiku un no jauna ievēl pastāvošo vilcējkomandu… kaut arī vienīgi tāpēc, lai izvairītos no nepatikšanām mazpilsētas vidē, kur visi cits citu pazīst. Katrā gadījumā pēdējās pašvaldību vēlēšanās pirms trim gadiem tieši 60% nobalsoja par Lemberga partiju. Tomēr Ventspils ir dalīta pilsēta. Ventas upes labajā krastā, ostas teritorijā, kam kopš sankciju ieviešanas pilsētas mēra kliķei piekļuve liegta, pēc opozīcijas pārstāves Daces Kornas teiktā, jājūtas kā Ziemeļkorejā. Taču padoties neviens negrasās.
Un tomēr, – kā vispār varēja notikt tā, ka tāds Lembergs – vietējās pašvaldības līmeņa politiķis, kļuva par visas valsts pelēko kardinālu? Ventspils pilsētas domes opozīcijas politiķis Ģirts Valdis Kristovskis, kurš kopš neilga laika ir arī LR Finanšu ministrijas pārstāvis Ventspils ostas valdē, uzsver ostas lielo lomu padomju varas periodā un pēcpadomju laika sākumā. Toreiz Ventspils bija viena no svarīgākajām PSRS Baltijas jūras ostām un pēc PSRS sabrukuma – arī neatkarīgās Latvijas svarīgākā osta. Tātad nozīmīgs mezgls tirdzniecībai ar Rietumiem. Ostu tolaik kontrolēja Lembergs, un caur viņa rokām gāja ļoti daudz naudas.
– Viņam (Lembergam) bija ļoti vienkārši piekļūt “cietajai valūtai”, un vajadzības gadījumā kādam ar to izpalīdzēt, toskait valsts valdības struktūrām, – saka Kristovskis. Līdz ar to Lembergs izveidoja plašu atkarības tīklu pa visu valsti līdz pat augstākajam līmenim. Tagad to ļoti grūti sagraut.
Piesardzīgs optimisms
Vai Latvija var uzvarēt šo hidru? Šo jautājumu uzdodu sabiedrības par atklātību “Delna“ direktorei Lienei Gaterei.
– Diemžēl pagaidām ir tā, – saka jaunā politoloģe, – ka tad, kad ir runa par sarkanās kartītes parādīšanu korumpētiem ierēdņiem, esam atkarīgi no citu valstu palīdzības. Tieši tā noticis gadījumā, kad amerikāņi ieviesa sankcijas pret Lembergu. Protams, līdz ar to rodas problēma, ka iedzīvotāji šādu darbību varot uzskatīt par iejaukšanos no ārpuses.
Vispārējā līmenī Gatere piemin divas Latvijas politiskās realitātes tendences, kas pirmajā mirklī liekas visai pretrunīgas. No vienas puses, – ir izdevies radīt tādas struktūras kā plurālistisku politisko sistēmu, tiesībaizsardzības organizācijas un tieslietu sistēmu. Pēdējos mēnešos svarīgās institūcijās vadošus posteņus ieņēmuši cilvēki, kam var uzticēties. Nu par kādreiz neaizskaramiem “spēlētājiem” runājot mazāk. Progress redzams, kaut arī risinās lēni. No otras puses, – vēl trūkst tiesas spriedumu tiešām “lielajām zivīm”. Saskaņā ar Gateres pausto, pēdējā laikā beidzot izteikti jūtama stipra politiskā griba. Labskanīgi nodomu paziņojumi gan izskanējuši vienmēr, taču kopš valdības maiņas pirms vairāk nekā gada redzamas arī ambīcijas to īstenošanai. Situāciju atvieglo arī tas apstāklis, ka pēc ilgiem gadiem no izpildvaras valstiskā līmenī atrauts partiju konglomerāts, ko no aizkulisēm aiz pavedieniem raustīja Lembergs.
Piesardzīgi pozitīvi Gatere vērtē arī pārmaiņas sabiedrībā. Esot izaugusi jauna latviešu paaudze, kas studējusi ārzemēs un pieprasot no politiķiem augstāka līmeņa caurskatāmību. Taču tās spiediens vēl nav pietiekami spēcīgs un aprobežojas pagaidām ar galvaspilsētu Rīgu un tās reģionu.
Amerikas garā roka
ASV ar sankcijām pret Latvijas politiķi Aivaru Lembergu pēdējo divu gadu laikā vērsusies jau otro reizi, līdz ar to izšķirošais pamudinājums cīņai pret korupciju nācis no ārvalstīm, jo Latvija šai ziņā bijusi vai nu pasīva, vai nepietiekami aktīva. Pirmais sankciju pielietojums attiecās uz kādreiz plašo Latvijas ārzonu banku sektoru.
Amerikas Valsts Kase un Finanšu noziegumu nodaļa (FinCen) 2018. gada februārī publicēja ziņojumu, kurā Latvijas ABLV banka tika apsūdzēta sistemātiskā naudas atmazgāšanā un sankciju pret Ziemeļkoreju pārkāpšanā. Toreiz ABLV banka bija Latvijas trešā lielākā finanšu institūcija, kas specializējās uz tā sauktajiem nerezidentiem. Lielākoties tās bija “pastkastes firmas” dažādās nodokļu paradīzēs, ar necaurredzamu īpašnieku struktūru un slēptiem patiesajiem īpašniekiem. Skandāla rezultātā ABLV banka sabruka un bija jālikvidē. Šī afēra kļuva par sākuma akordu lielai banku tīrīšanai, kurā plosījās neskaitāmi “Modes salonu institūti” ar līdzīgu biznesa modeli.
Kopš tā laika Latvija ir parādījusi enerģisku aktivitāti un izvērsusi darbības, lai nodrošinātu finanšu caurskatāmību, un var lepoties ar apbrīnas vērtu rezultātu.
– ABLV bankas gadījums parādīja, ko mēs varam sasniegt relatīvi īsā laikā, – saka Liene Gatere, “Delnas” direktore. – Mēs spējam sasniegt labus rezultātus, ja ir pietiekams spiediens.
05.05.2020./Autors: Neue Zürcher Zeitung, 29.04.2020.
