Pērn vidējā mēneša bruto alga pirmo reizi pārsniedza 1000 eiro, pieaugot par 8,4%. Tā ir interesanta robežšķirtne statistikas gardēžiem, taču šī sliekšņa šķērsošana, protams, nenozīmē, ka dzīve tāpēc būtu ļoti krasi mainījusies. Tas ir kārtējais datu punkts uz garas līnijas, kas vēsta par patiešām nozīmīgām pārmaiņām ilgākā laikā. 2010. gadā vidējā bruto alga bija vien 633 eiro, bet vidējā neto alga tikai 450 eiro (pērn jau 742 eiro).
Šī sliekšņa šķērsošana nenozīmē arī to, ka pāri 1000 eiro “uz papīra” pērn saņēma vairāk nekā puse strādājošo. Bruto algas mediāna pērn bija 774 eiro. Brīdis, kad vismaz 1000 eiro saņems vismaz katrs otrais darbinieks, varētu pienākt 2022. vai 2023. gadā. Tas, ka arī pie šadas algu mediānas pērn ārējās migrācijas plūsmas strauji tuvojās līdzsvaram, varētu būt apliecinājums Latvijas iedzīvotāju patriotismam, kā arī tam, ka dzīves kvalitāti nenosaka tikai ienākumi.
Nākotne ir neprognozējama, taču 2019. gadā bruto visdrīzāk algas augs nedaudz lēnāk, nekā pērn, kāpums varētu būt 7-8% robežās. Pakāpeniski palēnināsies IKP kāpums, turklāt darba devējiem būs grūti strauji palielināt savu daļu kopējos ienākumos, kā tas ir noticis pēckrīzes periodā.
Jau izskan bažas, ka pašreizējais algu kāpums nav labvēlīgs ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai, kam var piekrist, bet ņemot vērā svarīgas nianses. Dažkārt uzņēmumi ir spiesti palielināt algas pat tad, ja tas vājina investīciju potenciālu un attīstības iespējas. Taču algu/IKP attiecība var augt arī ilgtspējīgu pārmaiņu virzīta. Piemēram, ekonomikā un eksportā aug biznesa un IT pakalpojumu īpatsvars. Šajā biznesā amortizācijas izdevumi var būt ļoti mazi, savukārt algās izmaksātā pievienotās vērtības daļa – augsta.
Pagājušajā gadā algu/IKP koeficients Latvijā varētu būt sasniedzis Eiropas Savienības vidējo. Latvijā tas bija 47,3%, ES tas 2017. gadā bija 47,2%, iepriekšējos gados svārstoties bez noteiktas tendences. Šīs robežas šķērsošana varētu bremzēt algu kāpumu, taču tas ir tikai aptuvens indikators. Algu un IKP attiecība ES valstīs ļoti atšķiras. Ir valstis ar īpaši lielu pakalpojumu lomu ekonomikā, kā Dānija un Francija, kurās algu/IKP attiecība ir virs 50%. Itālijā, ar tās augsto rūpniecības īpatsvaru, šī attiecība ir ilgstoši svārstījusies ap 40%.
Postenis, kas ietver uzņēmējdarbības peļņu (darbības koprezultāts un jauktais kopienākums), pērn Latvijas IKP ienākumu aspekta datos ir audzis par 6,3%. Tas ir lēnāk par nominālā IKP (+8.4%) vai algu fonda (+9.9%) pieaugumu, bet nevar apgalvot, ka uzņēmumu pelnītspēja būtu kritiski pasliktinājusies. Turklāt pat šīs mērenās atšķirības daļēji varētu būt radījusi algu legalizācija.
Ir svarīgi atzīmēt, ka starp septiņām nozarēm ar straujāko algu kāpumu, sešās algu līmenis pērn bija zem vidējā. Tātad darba tirgus dinamika šobrīd drīzāk varētu būt nevienlīdzību mazinoša. Pretējs efekts, savukārt, ir vidējās algas un vidējās pensijas pieauguma tempu atšķirībām.
Pirmie signāli par darba algu izmaiņām 2019. gadā ir iepriecinoši no algoto darbinieku viedokļa. Sociālās apdrošināšanas iemaksu un iedzīvotāju ienākumu nodokļa summa janvārī gada griezumā auga par 12,1%.
Autors: Pēteris Strautiņš, ekonomisks / Foto: Pixabay
