Mūsdienās ir absolūti neiespējami iztēloties tumsu, kas pilnībā apņem zemi, kad saule norietējusi – tādu tumsu, kāda valdīja uz mūsu planētas nebūt ne tik senos laikos – tikai pirms nedaudz vairāk kā 100 gadiem. Ne skali un sveces, ne petrolejas lampas un pat gāzes laternas kā Rīgā nespēja nakti padarīt kaut cik gaišāku. Ventspils 20. gadsimta sākumā vēl bija visai tumša pilsēta, lai gan presē rakstīts, ka dažas ielās uzstādīti petrolejas lukturi. Izglītotajiem prātiem vārds „elektrība” gan vairs nebija svešs, dažiem, pa Eiropu ceļojušiem, bija gadījies redzēt degošas kvēlspuldzes, kas spēja nakti pārvērst dienā.
Ventspils pilsētas valde 1908. gadā pieņēma vēsturisko lēmumu par elektriskās spēkstacijas būvi. Gada laikā projekts un cita nepieciešamā dokumentācija bija gatava, un 1909. gadā sākās Ventspils tvaika turbīnu spēkstacijas celtniecība. Par tās atrašanās vietu izvēlējās Plosta ielu. Zemes gabals, kur cēla spēkstaciju, piederēja pilsētai, savukārt būvdarbus uzņēmās turīgu Ventspils ebreju firma „Brāļi Kāni”. Koncesiju noslēdza uz 40 gadiem, t.i., līdz 1950. gadam.
Firma „Brāļi Kāni” uzcēla elektrostacijas ēku, nopirka un uzstādīja tvaika katlu un citas mašīnas. Līdz 1910. gada beigām spēkstacija bija gatava darbam. Līdztekus šiem būvdarbiem Kānu firma uzsāka arī pilsētas elektriskās apgaismošanas tīkla izveidošanu. Ir zināms, ka elektriskā apgaismošana bijusi reālskolā (daļa tās ēkas tagad iekļauta prāmju terminālā), sieviešu ģimnāzijā (Valsts Ventspils ģimnāzija), pāris bankās un vairākās dzīvojamās mājās. Tālaika laikrakstos teikts, ka elektriskā apgaismošana bijusi nevienāda un strāvas bieži vien trūcis. Protams, tālaika ventspilniekiem elektrības „pazušana” nebija nekāda traģēdija un pilsētā nekādu haosu neizraisīja, kā tas, piemēram, notika 2005. gada janvārī, kad vētras sarauto vadu dēļ Ventspils palika bez elektrības apmēram 15 stundas. Nē, tālaika ļaudis elektrisko apgaismošanu uztvēra kā patīkamu „luksus” pakalpojumu, bet, kad tās nebija, iededza ierastās petrolejas lampas vai sveces un dzīvoja tālāk.
Turpmākajos gados elektrības piegāde pamazām uzlabojās, gaisma spuldzītēs raustījās aizvien retāk, un auga arī abonentu skaits. Taču tad sākās I Pasaules karš. Līdz 1915. gada pavasarim Ventspils spēkstacija turpināja darboties, taču, tuvojoties vācu karaspēka daļām, Krievijas impērijas varas iestādes uzsāka visu rūpnīcu, fabriku, iestāžu un ražotņu evakuāciju. Praktiski visa Ventspils spēkstacijas iekārta tika demontēta, iekrauta vagonos un aizvesta uz Krieviju. Lieki teikt, ka no aizvestā Ventspils vēlāk neatguva ne skrūvīti.
Vācu okupācijas varas iestādes spēkstacijā uzstādīja no Vācijas atvestus tvaika katlus un pārējo aparatūru. Gada beigās „švunkstacija” atsāka darbu, un pilsētas elektrifikācija turpinājās arī kara apstākļos. 1918. gadā, pēc miera līguma parakstīšanas, Ventspils pašvaldība visu elektrostacijas iekārtu no Vācijas atpirka.
Pēc neatkarīgas Latvijas proklamēšanas un 1919. gada Brīvības cīņām, iestājoties miera periodam, Ventspils elektrostacija palielināja darba apjomu, jo pilsētas pašvaldība paredzēja ne vien iestāžu un dzīvojamo ēku elektrifikācijas paplašināšanu, bet arī ielu elektrisko apgaismošanu veco petrolejas laternu vietā. Līdz 1933. gadam Ventspils dome ieguldīja spēkstacijas iekārtu atjaunināšanā un jaudas palielināšanā vairāk nekā 600 tūkstošus latu. Tālaika elektrības tarifi nemaz nebija pārāk augsti, ar visu to elektrostacija, kur tvaika katlu kurtuvēs sadedzināja simtiem tonnu zāģskaidu (no visām pilsētas zāģētavām), strādāja ar peļņu, un gaišo logu Ventspilī ar katru gadu kļuva vairāk. Elektrība pārstāja būt brīnums, pārtopot ierastā ērtībā.
Taču brāļu Kānu firma Ventspilī joprojām pastāvēja. Un kā zibens no skaidrām debesīm 1928. gadā nāca Kānu sūdzība civiltiesā ar prasību atdot Ventspils elektrostaciju viņiem; pamatojums – 1909. gadā noslēgtā koncesija uz 40 gadiem! Pilsētas tēvi apstulba, – galu galā no brāļu Kānu ieguldījuma palikusi vienīgi spēkstacijas ēka, un arī tā remontēta un uzlabota. Kānu pirktās iekārtas pagaisušas Krievijā, bet visas darbojošās iekārtas – par Ventspils nodokļu maksātāju naudu pašvaldības gādāta! Situācija kļuva vēl dramatiskāka, kad 1931. gada februārī Jelgavas apgabaltiesa, par spīti veselajam saprātam un loģikai, izsprieda prāvu par labu Kāniem! Taču Ventspils dome spriedumu pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā un pāris gadus vēlāk atviegloti uzelpoja – Ventspils spēkstacija piespriesta Ventspils pilsētai.
Līdz 1940. gadam Ventspils elektrifikācija gāja uz priekšu straujiem soļiem. Neapgaismotas palika vienīgi nomales ielas, bet tuvāk centram iedzīvotāji baudīja ērtības, ko sniedz lampas un lustras, radio, elektriskie gludekļi un tējkannas.
1910. gadā uzceltā tvaika elektrostacija nepārstāja darboties arī II Pasaules kara laikā, tāpat vēl ilgi pēc kara milzīgais dzelteno ķieģeļu skurstenis turpināja dūmot, pārvēršot neskaitāmas zāģskaidu tonnas gaismas enerģijā. Stāsta, ka pēc kara spēkstacijā palikuši tikai daži īsti speciālisti, kuri pratuši apieties ar iekārtām tā, lai enerģijas padevē nebūtu raustīšanās un pārrāvumu. Vēl 1950–jos gados ventspilnieki turējuši gatavībā petrolejas lampas un vējlukturus gadījumā, ja nu pie spēkstacijas pults vai mašīnām nosēdināts kāds nejēga.
Pēc 1960. gada elektrību Ventspilij sāka piegādāt no tālienes, un vecā elektrostacija nonāca nevienam nevajadzīga pensionāra statusā. Nojauca dižskursteni, ļāva sabrukt ēkai, un pirmā elektriskās gaismas devēja mūsu pilsētai mūžs bija galā.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: PIxabay
