Neaizmirstams laiks. Brīvības “būt vai nebūt” dienas. Baiļu un cerību naktis. Iedvesmojošas dziesmas un trasējošo ložu nāves raksti. Brīdis, kad vistiešākajā nozīmē jāizšķiras – kurā barikāžu pusē stāvēt.
Kopš TĀ janvāra apritējuši trīsdesmit gadi. Lielajai vēsturei – mirklis, cilvēka mūžam – prāvs laika nogrieznis. Tikai risinot atmiņu kamolus, 1991. gada janvāris pietuvinās tiktāl, ka teju sajūtama ugunskuru dūmu smarža, sniegpārslu pieskāriens, tējas krūzes siltums plaukstās un daudzveidīgu emociju radīta ņirboņa pakrūtē. Kā tas bija? Ko izjutām, kam ticējām un uz ko paļāvāmies? Par to – Rīgas barikāžu dalībnieku, tolaik Latvijas Republikas Augstākās Padomes (AP) deputāta Ģirta Valda Kristovska un žurnālistes, tolaik arī Ventspils TDP deputātes Laimdotas Sēles, saruna.
Ģ.V.K.: Dramatisks laiks, pilns spriedzes. Biju Latvijas Republikas aizsardzības štāba loceklis, ierauts izšķirošo notikumu virpulī, kad uz spēles liktas barikāžu dalībnieku dzīvības. Viens pienākums – sadarbība ar plašsaziņas līdzekļiem, galvenais darbs – štāba darbības koordinācija. 13. janvāra rītā pēc Daiņa Īvāna aicinājuma stāties valsts un AP aizsardzībā mēs, kādi desmit deputāti, apspriedām, kā rīkoties, jo ļaudis jau pulcējās Doma laukumā, gaidot norādes. Tobrīd nekāda vadības mehānisma vēl nebija. Latvija – būtībā kailām rokām – līdz zobiem bruņotu PSRS specdienestu un armijas ielenkumā. Ieteicu Latvijas Radio izziņot Iekšlietu un aizsardzības komisijas telefonu numurus, kur ļaudīm ziņot par notiekošo un pašiem gūt informāciju. Ap septiņiem no rīta, tikko vēru durvis, zvanīja telefons. Runātājs teica (atvainojos, tomēr skaidrības labad citēju): “Nu, što, bļeģ, pizģets s vami!” Viss skaidrs… Pēc tam telefoni zvanīja bez apstājas kā tādā centrālē. Atvēru logu un saucu, lai kāds nāk palīgā! Atnāca komisijas meitenes, konsultants Jānis Zalpēteris, pievienojās LTF aktīvistes, tostarp aktrise Dina Kuple.
L.S.: 13. janvāra mītiņš Daugavmalā bija pirmais un vienīgais lielais pasākums, kur manis nebija. Biju saaukstējusies un agrā rītā pamodos ar temperatūru un klepu. Pirms sešiem piezvanīja draudzene Daina Gasanova un asaru pilnā balsī sauca – ieslēdz televizoru! Tolaik Latvijas Televīzija bija uzticamākais ziņu avots, padomdevējs un organizators, protams, arī Radio, taču TV pirmajā vietā. Arī torīt, neraugoties uz agro stundu, Latvijas TV darbojās pilnā sparā, pārraidot un komentējot notikumus Lietuvā. Ainu, ko ieraudzīju tālrāža melnbaltajā ekrānā, neaizmirsīšu nekad: paveca sieviete asarām pārplūdušu seju kliedz: Lietuva! Lietuva! Lietuva! It kā dzimtās zemes vārds būtu glābšanas riņķis, pie kā turēties, kad visapkārt tanku rēkoņas un automātu rējienu pilna tumsas jūra… Pēc pirmā emociju mirkļa situācija kļuva skaidrāka – brīvība briesmās! “Omons” sācis trakot Lietuvā, tas pats draud arī mums. Jābrauc uz Rīgu, bet kā aizbraukt, ja galva reibst un kājas netur? Sazvanīju savējos, man teica, lai palieku mājās, varbūt varēšu būt noderīga tepat uz vietas. Un vēlu vēlu vakarā man piezvanīji tu. Atceries?
Ģ.V.K.: Jā. Gribējās parunāt, uzzināt, kā tur ventspilnieki, ar kuriem kopā iets Atmodas ceļš trīs gadu garumā. Atceries, runājām par mūsu pieredzi Ventspilī, 1988. gada demonstrāciju, mītiņiem citviet Latvijā. Nu esam nonākuši līdz izšķirošajai, iespējams, pēdējai kaujai mūsu dzīvē. Kulminācijai – būt vai nebūt!
L.S.: Vai Daugavmalas mītiņā tu arī biji? Ja atmiņa neviļ, Īvāna aicinājums aizstāvēt Rīgu izskanēja tieši tur, tāpēc daudz cilvēku no Daugavmalas pa taisno devās celt barikādes, nevis brauca mājās.
Ģ.V.K.: Diemžēl nē. Manifestācija notika 5 minūšu gājiena attālumā no AP, tomēr līdz tai netiku. Visa diena pagāja aizsardzības štāba veidošanā. Gāja kā bišu spietā. Pieteicās vīri no Jāņa Baškera vadītās Latviešu strēlnieku apvienības un Georga Beshļebņikova īpašie kārtības sargi. Barikāžu fortifikācijas būvju plānus gatavoja Voldemāra Jaroņa un Odiseja Kostandas vadībā. Īvāns aicināja uz barikādēm, bet mums jāpaveic pārējais – jāvada nocietinājumu būve, posteņu veidošana, materiālu piegāde Vecrīgas ielās. Paralēli darbojās arī LTF štābs. Procesu aktīvi atbalstīja Lauksaimniecības ministrija Daiņa Ģēģera vadībā. Lauksaimnieku, mežsaimnieku, ceļubūves un citu smago tehniku izvietoja ap Ministru Padomi un citām svarīgām iestādēm. Tāda operativitāte pārsteidza OMON un PSRS varas struktūras nesagatavotas. Ar tankiem Augstāko Padomi neieņemt, to apjoza īsts mūris. Vajadzēja domāt arī par sabraukušo ļaužu neatliekamajām vajadzībām – kur izvietoties, kur likt tehniku. 13. janvāra vakarpusē “Ventspils koka” direktors Leonards Čamanis prasa, kur likt ugunskuriem atvesto malku. Zvana no Piltenes, Popes, Vārves, Ugāles. Pēc posteņu izvietošanas ļoti daudz paveica LTF rajonu nodaļas – organizēja ēdināšanu, atrada atpūtas telpas. Katrs zināja, kur ir viņa barikāžu postenis.
L.S.: Man liekas, daudzi pat neapzinājās, cik drosmīga ir viņu rīcība. Neapbruņoti cilvēki, tikai pārliecības vadīti, metās aizstāvēt savu valsti. “Te es stāvu un citādi nevaru!” Kaut arī saprata, ka KĀDS var dot pavēli atklāt uguni. Kā Lietuvā.
Ģ.V.K.: Mēs spēlējām ar atklātām kārtīm, štāba radiosakari ar barikāžu svarīgākajiem posteņiem un mobilajiem novērotājiem bija diezgan primitīvi, bet tālaika iespējām atbilstoši. Informācija nāca gan pa telefonu, gan mūsu sakaru kanāliem. Skaidrs, ka VDK noklausījās. Tāpat zinājām, ka čekas izlūki siro pa barikādēm. Aizsardzības štāba sanāksmēs apgrozījās kāds vīrs, kurš neraisīja uzticību. Vēlāk Einārs Repše jautāja, ko tas žurka te dara? Šis tips viņu savulaik centies vervēt par čekas aģentu! Kad saprata, ka atšifrēts, pazuda.
L.S.: Naktī uz pirmdienu pie manis ieskrēja daži mūsējie, atbraukuši mājās, kā paši teica, pārgulēt, jo no rīta atkal uz Rīgu. Rātslaukumā būs autobusi. No pārdzīvojumiem mana slimība bija pagaisusi, un pirmdien gāju uz darbu tālaika “Ventas Balss” redakcijā (vēl Pils ielā), pa taisno – pie redaktores Melngalves, kas vēl bija puslīdz progresīvs cilvēks. Pēc pusstundas iet autobuss uz Rīgu, tur ceļ barikādes, atlaidiet mani! Nē, jāpaliek tepat, trūkst cilvēku, kas normāli atspoguļotu notiekošo, ar krievu kolēģiem nav ko rēķināties, tie (izņemot Nadju Rennovu) stāv pretējās pozīcijās. “Ej,” viņa saka, “un intervē tos, kas brauc projām, un tos, kuri atbraukuši!” Atceros mūsu redakciju tais dienās. Kabinetos radio ieslēgts “uz pilnu klapi”; pats svarīgākais informācijas avots – TV – ir lauksaimniecības nodaļā, kur sēž leģendārais Jānis Teibe un “asā sieva” Ilga Štīra. Katrs, kurš izrāva brīvāku brītiņu, metās uz turieni, lai redzētu, kas notiek Rīgā. Gaiss zils no dūmiem, ļaužu kā biezs (turpat arī ārštatnieki, tautfrontieši, paziņas, kas ieskrējuši redakcijā, kur tak zina visu), runā, spriež, pārdzīvo… Kā tādā troksnī un stresā varēja strādāt, tagad grūti saprast. Vēl trakāk gāja pēc otrdienas, 15. janvāra, kad ikrītu no Rīgas pienāca autobusi ar barikāžu aizstāvjiem “pēc maiņas”. Intervēt Rātslaukumā, aukstumā un drēgnumā, negribējās, runājām redakcijā pie kafijas. Saskrēja teju puse kolektīva, katrs gribēja dzirdēt. Skolotāji, mežstrādnieki, mākslinieki, šoferi – ikviens pārdzīvotā un pieredzētā raisīto emociju pilns. Kā pāri Vecrīgai un AP namam lidinājies padomju kara helikopters un kaisījis uzsaukumus “izbeigt ķēmošanos un iet mājās”, kā Daugavas stadionā plosījušies interfrontes līderi ar Rubiku un Alksni priekšgalā… Pats satriecošākais bija piltennieka Zeltzaķa stāsts par omoniešu uzbrukumu pie Vecmīlgrāvja tilta. Ieplestām mutēm klausījāmies cilvēkā, kam vēl vakar virs galvas svilpušas lodes, bet pie auss šņācis no autobusa sašautajām riepām izplūstošais gaiss. Jau zinājām, ka nošauts Satiksmes ministrijas šoferis, sadedzināts autobusiņš un cietuši cilvēki. Liekas, saprāta balss sauc: nebrauc, padomā par tuviniekiem, par bērnu! Taču bija kas stiprāks par šo balsi, tāpēc piektdien pēc pusdienas, parūpējusies par dēla drošību, arī es braucu sargāt Rīgu!
Ģ.V.K.: Tu pieminēji radio. Barikāžu laikā mani aicināja katru dienu runāt Latvijas Radio studijā, dažkārt ar radio palīdzību tiešajā ēterā dot norādījumus barikāžu iecirkņiem. Piemēram, Zaķusalā operatīvu informāciju grūti nogādāt – mobilo tālruņu taču nebija. Īpaši kritiskās situācijās radio runāju pa tiešo. Zināju, ka Zaķusalā vai Vecmīlgrāvī dzirdēs. Taču vissvarīgākās bija uzmundrinošas ziņas. Atnāca radiožurnāliste Baiba Šāberte; ierakstīta intervija ar Vitebskas “specnaza” divīzijas komandieri, kurš atteicies doties uz Rīgu “noslaucīt” barikādes. Vairāki virsnieki nolikuši PSKP biedru kartes, teikdami, ka pret neapbruņotiem cilvēkiem automātus nevērsīs. Latvijas Radio čekas kurators interviju aizliedzis “laist gaisā”. Taču tā spēja dot cerību, ka barikādes var beigties bez asinsizliešanas. Nolēmu, intervijai jāskan. Radiomājā teicu čekas uzraugam Ozolam, ka šeit lemju es un Šābertes intervijai jāiet ēterā, turklāt nekavējoties. Pēc tam redzēju, ar kādu atvieglojumu cilvēki to klausījās. Spriedze it kā noplaka. Acīs saskrēja prieka asaras.
L.S.: Diemžēl es to interviju nedzirdēju, bet arī piedzīvoju aizkustinājumu līdz asarām – topiektdien pirms braukšanas. Iegāju ekskursiju birojā, kur stihiski izveidojās braucējiem līdzdodamo produktu “bāze”. Visi galdi, visi kakti aizkrauti saziedotām maizes kastēm, cukura un sviesta paciņām, tējas un cepumu kārbām, cigarešu blokiem. Pat desas un žāvēta gaļa… un tas laikā, kad valdīja visbaigākais deficīts, veikali tukši, vairums produktu tikai pēc taloniem! Laucinieces un pilsētnieces cepa speķraušus, stiepa burkas ar konserviem. Kamēr steigā intervēju biroja meitenes, kas ne mirkli neatrāvās no sviestmaižu smērēšanas, ienāca divas vecas tantītes: prasīja, vai ies kāds autobuss uz Rīgu? Viņām Zviedrijas radi atsūtījuši produktus, un šo kafijas paciņu gribot nosūtīt “mūsu prezidentam” Gorbunovam. Sūtījumu uzticēja man, un tā dēļ AP vestibilā mani aizturēja acīgie kārtības sargi – sak, vai tur nav spridzeklis! Galu galā viņi apsolīja, ka veco ventspilnieču dāvanu nodos tieši adresātam. Tā kā man bija AP deputāta Kristovska palīdzes apliecība, bez problēmām iekļuvu AP komisiju ēkā un saņēmu caurlaides visam mūsu autobusam. Mūs, 30 vīrus un sievas, norīkoja uz Kaļķu ielas gala posteni – ļoti auksta un vējaina vieta, tāpēc sargi, cits citu mainīdami, ik pa pāris stundām devās izlocīt kājas. Mēs ar draudzeni Dainu iegājām Doma baznīcā. Nezinu, kā sauca kori, kas dziedāja Mocarta Rekviēma “Lacrimosa”, bet diriģēja Sigvarts Kļava. Pie altāra ceļos nometušies jauni vīrieši ar gāzmasku somiņām plecos. Baznīcā smaržoja pēc sveču vaska un ķimeņu tējas. Pēc pastaigas likās, ka Rīgā sabraukusi vai visa Latvija…
Ģ.V.K.: Tas bija iedvesmojoši, bet ne visi izturēja spriedzi, pat Augstākajā Padomē. Vairāki deputāti pazuda pirmajā dienā. Mūsu komisijas deputāts Andris Līgotnis (bijušais izmeklētājs) ienāca štābā, es nopriecājos un lūdzu uzņemties kādu pienākumu. Viņš atcirta: tu mani nekomandēsi! Piecēlās un aizgāja… Un neparādījās līdz barikāžu pēdējai dienai. Tāpat neviens nezināja, kur pazudis Lembergs. Tajās dienās netika redzēts ne Rīgā, ne Ventspilī. Februārī “Ventas Balss” meloja, ka viņš bijis Beļģijā, pildot valdības uzdevumu. Taču neviens viņam tādu nebija devis, tas ir dokumentāli pierādīts. Diemžēl bija šādi nožēlojami gadījumi, tomēr gļēvuļiem neviens pakaļ neskatījās.
L.S.: Šaubu nav. Taču man mīļāk atcerēties tos, kuri tur bija. Pazīstami vai nepazīstami, bet neviena sveša. Kāds students naktī no sestdienas uz svētdienu teica: “Mums kopīga uguns, dziesma un Latvija.” Bija bail? Brīžiem bija, bet pietika piecelties kājās, aptvert acīm tūkstošus Latvijas ļaužu pie ugunskuriem, āķīgās rindās sabrauktos traktorus, buldozerus un citas mašīnas, novērtēt dzeloņstieplēm apvītos “ežus”, lai bailes noplaktu. Taču tad nāca svētdienas vakars. Pirms sešiem izbraucām no Rīgas, mājās tieši uz “Panorāmas” laiku. Kurināju izsalušo māju, gatavoju vakariņas, ar pusausi klausoties, ko TV stāsta premjers Godmanis. Un pēkšņi – ekrānā tumsa, ko pāršķeļ tikai šāvienu ugunis. Uzbrūk? Kam? Iekšlietu ministrijai! Bēgoši cilvēki, ātrā palīdzība, asiņojošs cilvēks uz nestuvēm… Ak Dievs, kas notiek?
Ģ.V.K.: 20. janvāra vēlā pēcpusdienā Iekšlietu ministrijā valdīja neaprakstāma spriedze. Runāju ar iekšlietu ministra vietnieku Zenonu Indrikovu, kā iziet no situācijas, jo cilvēki uz barikādēm sāk morāli un fiziski pagurt. Man promejot, sardzē pie ieejas stāvēja Gomonovičs – viens no vēlāk nošautajiem. Kad sākās uzbrukums, Indrikovs bija iebarikādējies savā kabinetā un pa telefonu teica, ka koridorā skraida omonieši. Palīdzēt nav iespējams. Traka sajūta – tas notiek kabinetā, kurā būts pirms nieka stundas. Domāju, tūlīt sekos uzbrukums arī Aizsardzības štābam. Noliku pa rokai trīs akmeņus, – vienīgais aizsardzības ierocis… Sāka nākt ziņojumi par nošautajiem, arī vēsts par Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Tas bija sevišķi sāpīgi, jo ar Slapiņu pēcpusdienā runāju, ka ap deviņiem vakarā viņi nāks filmēt aizsardzības štābu. Dažas stundas vēlāk lasu Slapiņa vārdu nošauto sarakstā. Tik sāpīgi… Žurnālistu, mūsējo un ārvalstu, kuri to visu redzēja, rakstīja un filmēja, loma bija nenovērtējama, jo uzturēja cerību, ka pasaule uzzinās, kas pie mums notiek, un Rietumu sabiedrība nepieļaus mūsu valsts iznīcināšanu. Laikam tomēr esam dzimuši zem laimīgas zvaigznes, jo Dievs un visi labie spēki stāvēja klāt…
18.01.2021. / Autors: Laimdota Sēle / Foto: Pie atmiņu ugunskura Rīgā, 1996. g. janvārī. No labās – bijušie Augstākās Padomes deputāti Ilmārs Geige un Ģirts Valdis Kristovskis, brigādes ģenerālis Juris Vectirāns, Laimdota Sēle. Foto no L.Sēles personīgā arhīva
