Kāda ir sajūta – būt vienīgajam Jānim visā Ministru kabinetā? Agrāk, kad vēl bijāt Saeimas deputāts, “iekšējā konkurence” bija lielāka…
– Jā, to es – toreiz jaunais deputāts, tikai sācis strādāt Saeimā – joprojām labi atceros: kā pirmsjāņu sēdē visus Jāņus sveica, bijām kādi desmit… Pat šķita, vai tikai katrs otrais deputāts nav Jānis [smejas]. Nu, dzīvē ir bijis visādi – uzmanība jāsadala, jo klasē tādi bijām trīs, arī bērnībā daudzīvokļu mājā bijām trīs Jāņi.
Ikdienā tas neko dižu nemaina. Nu, vakar [otrdien, 20.jūnijā] bija pēdējā valdības sēde pirms Jāņiem, gan [veselības ministri] Līgu Meņģelsoni, gan mani sveica dziedoši kolēģi. Tā nu arī nedaudz ielīgojām.
Varbūt Ministru prezidents atkal bija frakā – kā tik slavenajā Ziemassvētku video, kur toreizējais veselības ministrs viņam akomponēja uz klavierēm?
– Nē, nebija gan. Bet premjeram balss ir pietiekami labi nostādīta – var just, ka ne pirmo reizi liek lietā.
Kādas Jums vispār ir attiecības ar savu vārdu? Patīk, nepatīk? Vai tas uzliek kādus pienākumus? Būt Jāņutēvam, uzņemt pie sevis Jāņubērnus, ikvienam līgotājam turēt savas sētas vārtus atvērtus?
– Savā ziņā tas ir likumsakarīgi, ka esmu Jānis. Mammas brālis, mans krusttēvs ir Jānis, mans vēctēvs arī. Ceru, ka nākamajās paaudzēs – man ir trīs meitas, grūti kādai dot tādu vārdu [smejas] – būs vēl kāds.
Šajā, svētku, laikā vārds, protams, uzliek atbildību. Jau daudzus gadus brauc ciemos draugi. Tagad tas ir grūtāk, bet agrāk ņēmu uz Jāņiem atvaļinājumu, lai nopļautu zāli, savestu meijas, lai visu sakārtotu un cilvēki justos labi. Jāveido ugunskurs, jādara vēl citi darbi, tas viss paņem laiku.
Tagadējos apstākļos, kad darbs ir intensīvs, ir grūtāk sagatavoties. Svinēšana gan vairs nav tik vētraina kā agrāk…
Jūs sajutāt kādas izmaiņas Jāņabērnos, kad kļuvāt ministrs? Tas skan tik lepni… Varbūt draugi uzrunā bijīgāk, kaut kāda distance jūsu starpā radusies?
– Es vienmēr cenšos sev dozēt tādu sajūtu un palikt tāds, kāds biju pirms politikas, pirms ministrēšanas. Es saprotu, ka šis ir politisks amats – šodien ir, rīt var nebūt. Un arī draugi, kas brauc ciemos, nav mainījušies. Drīzāk kāds uz zoba paķer.
Īpaši, kad tiku ievēlēts Saeimā, asākie jokotāji bija Zentenes mednieku kolektīvs. Viņi vienmēr bija par mani visu dzirdējuši un redzējuši, vienmēr viņiem bija viedoklis par visiem politiskajiem procesiem!
Tomēr – Jums patīk savs vārds? Jā vai nē?
– Tagad – ļoti. Gribas godam savu vārdu nest. Bērnībā likās pārāk bieži sastopams – kā jau teicu, klasē bijām trīs Jāņi, un [smejas] tas raisa jautājumus…
Cik daudzi no radiem, draugiem, kolēģiem atceras Jūs 24.jūnijā apsveikt vārdadienā? Vai Jūs pats tad vispār atceraties par vārdadienu?
– Es to pat īsti neuztveru kā savu vārdadienu. Jo, gatavojoties sagaidīt ciemiņus, es šīs dienas uztveru kā svētkus, ko svinam kā visa nācija, visa valsts. Jā, gadās tā, ka kāds ciemiņš nolīgo tos pie mums un, jau pēdējā dienā projām braucot, atceras: ak, tev taču šodien ir vārdadiena!
Mana sieva ir Līga. Tā nu svinēt sākam ar Līgām, tad pārejam pie Jāņiem. Pēdējos gados esam svinējuši kompānijā, kas ir salīdzinoši neliela, bet tajā ir trīs Līgas – mana sieva, brāļa draudzene un māsīca. Manas meitas vienā brīdī pat domāja, ka visas pieaugušas sievietes sauc par Līgām, jo tās viņām bija visapkārt.
Jā, tā gadās, ka kāds svētkos par manu vārdadienu aizmirst, bet es ļaunu prātu neturu.
Kādas Jums ir Jāņu svinēšanas tradīcijas?
– Svinam laukos, manu vecāku mājās, tā ir pietiekami liela teritorija. Jūtos esam komfortā, ja zāle ir nopļauta, atstājot kādu pleķīti jāņuzālēm. Mana atbildība ir arī meijas, tāpat piedomāt par aktivitātēm bērniem, lai viņi būtu visu laiku kustībā. Ugunskurs, ko katru gadu cenšos dažādot: uz ūdens dīķī, paceļot to gaisā vai atstājot uz zemes… Viss ir jāsaved kārtībā, lai var nākt Līgas un klāt galdu.
Šajā vietā pārslēdzamies uz Jūsu citu “teritoriju” – Satiksmes ministriju. Ko jūtaties šajā pusgadā te sakopis un padarījis? Ir pamats par kaut ko lepoties?
– Laiks paskrēja ļoti strauji. Ministrija ir ļoti apjomīga, ar daudzām kapitālsabiedrībām, un ielaistu problēmu te netrūkst. Laika ir pieticis, lai saprastu situāciju kurā mēs atrodamies. Ir nepieciešamas lielas investīcijas satiksmes infrastruktūrā, un tās nav tik ātras, kā gribētos. Pusgads, protams, nav laiks, kurā vari paveikt visu, ko iecerējis.
Jau sākumā bija “jāķeras pie ugunsdzēšamā aparāta” – nāk Latvijas dzelzceļa kolēģi un informē: ja nebūs papildus finansējuma uzņēmuma saglabāšanai, tad nebūs, no kā maksāt darbiniekiem algas… Tā ir tikai ilustrācija darba apjomam, kurā bija “jāielec”. Vēl visas problēmas ar Rail Baltica… [..]
Tas, ko cilvēki būs vairāk pamanījuši, ir veiksmīgs rezultāts budžeta sarunās – vietējie ceļi.Prioritāte man pašam – cilvēkam, kurš nācis no reģiona. Tie bija atstāti novārtā, tagad ir papildus līdzekļi, ir uzrāviens – jau šogad vairāki ceļu posmi ir pārklāti ar melnu segumu. Remontdarbus katrs var just, tie notiek vismaz 70 objektos. Nebijusi aktivitāte uz mūsu ceļiem. Tāpēc aicinu līgotājus būt pacietīgiem un saprotošiem – jo darbu sezona mums ir ļoti, ļoti īsa, vajag paspēt.
To Jūs jūtat kā savu lielāko panākumu šajā amatā?
– Jā. Cilvēki tiekoties man norāda: par kādām reformām valstī var būt runa, par izmaiņām izglītībā un veselības aprūpē, ja nav sakārtots pats pamats. Pavasarī man bija ļoti aktīvs reģionālo vizīšu cikls, un cilvēki nāca pat ar ģimenēm. Viņi ir saprotoši un neprasa kaut kādas neizpildāmas lietas. Tas vienkārši ir mūsu pienākums pret reģionos dzīvojošiem. Visi šie viedokļi, ko esmu uzklausījis, mani apbruņo turpmākām budžeta cīņām. [..]
Taču vai šīs cīņas vispār Jums vēl būs? Jūsu partijas līderis Raivis Dzintars mums intervijā pauda neapmierinātību, ka tagadējā neskaidrība par koalīcijas nākotni ministriem liek “sēdēt uz čemodāniem”, neļaujot pilnvērtīgi strādāt. Vai Jūs šobrīd jūtaties šādi “sēžam”?
– Mana politiskā karjera ir pilna ar dažādiem pagriezieniem un mani norūdījusi šim brīdim. Es zinu, ka ir jāizmanto katra dotā diena un darbus nevar atlikt. Esmu pietiekami motivēts, strādājam diezgan intensīvā režīmā. Kā redzat [pamet skatu uz ministra darbagalda pusi], mantas nav sakravātas. [..]
Ministru prezidents pārmet paša valdībai, ka nekas īsti nav padarīts, ka nav “dinamikas” – vai viņa teikto uzskatāt par sev adresētu apvainojumu?
– Runas par “dinamiku” un fokusu uz jauniem darbiem sākās pēc Valsts prezidenta vēlēšanām. Uzskatu, ka “tas nav nejauši” [pasmīn], bet veids, kā atdot parādu ZZS un Progresīvajiem par vēlēšanās nodrošinātām balsīm. Šo sarunu izpildījums – bez sākuma, bez beigām – nebūt nav “dinamisks”. Atbildība par to jāuzņemas premjeram.
Mēs esam uzņēmušies līdzatbildību par šīs valdības kopējo darbu, un man patīk, kā strādā kolēģi no Nacionālās apvienības. Kas būs tālāk? Tas pilnīgi atkarīgs no viņiem pašiem [Vienotības] – lai gāž tagadējo valdību un rada jaunu. Negribu mēnešiem ilgi domāt, kā nu būs… Koncentrējos uz darbu – man ir tam dots mandāts, cilvēki no manis to gaida.
Atgriežoties pie mums visiem šobrīd svarīgākā – kāds ir Jūsu spilgtākais jāņu laika iespaids?
– Jāņu laiks ir kā magnēts, kas mani velk tur, kur esmu dzimis, uz Zenteni Tukuma novadā. Taču vienos Jāņos es atrados Anglijā, un sajūta bija briesmīga. Nekad dzīvē nejutos tik vientuļš. Esmu sev nosolījies: vairs nekad nebūšu Jāņos ārpus Latvijas!
22.06.2023. / Autors: Dainis Lemešonoks, BNN / Foto: Valsts kanceleja
