Rīgas apgabaltiesas – kā apelācijas instances – nolēmumu tā dēvētajā “Lemberga krimināllietā” pārsūdzēt Augstākajā tiesā sola gan koruptīvos noziegumos apsūdzētais Ventspils domes deputāts Aivars Lembergs (LuV), gan apsūdzības uzturētājs Aivis Zalužinskis.
Arī Latvijas sabiedrībā ir jūtams pārsteigums un pat vilšanās, ka lietā apsūdzētajiem sods ticis mīkstināts. Tāpēc savu redzējumu par aizvadīto procesu lūdzām izteikt virsprokuroram Jurim Jurisam. Viņa vadītajā Ģenerālprokuratūras Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas koordinācijas nodaļā strādā prokurors Zalužinskis, turklāt arī pats Juriss bija starp prokuroriem, kuri uzturēja apsūdzību, kad Rīgas apgabaltiesā “Lemberga krimināllieta” tika skatīta pirmajā instancē.
Politikā mēdz teikt: budžets ir labs tad, ja neviens nav ar to mierā. Vai tas attiecas arī uz tiesas spriedumiem?
– Gluži pretēji, jo runa ir par taisnīgumu, nevis finansēm. Šai kategorijai, taisnīgumam, ir jādominē tiesas spriedumā – tā izprašanai, uztverei, pieredzes salīdzināšanai ar citiem spriedumiem. Ja spriedums būs taisnīgs, tad to arī Latvijas sabiedrība tā uztvers.
Taču te ir arī viens “bet”! Proti – kā to uztver mūsu starptautiskās sadarbības partneri, organizācijas, kurās darbojamies? Piemēram, [Eiropas Padomes ekspertu komiteja naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumu un terorisma finansēšanas novērtējumam] Moneyval, [Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija] OECD, arī tie partneri, ar ko sadarbojamies noziedzības novēršanā un apkarošanā.
Tas nav mazsvarīgs jautājums! Jo neviens mūs ar varu šajās organizācijās nevilka, paši vēlējāmies tur iestāties. Gribējām saņemt to rekomendācijas, kas mums ir nepieciešamas.
Viens no svarīgajiem jautājumiem – vai sods ir atturošs? Moneyval un arī OECD jau vairākkārt Latvijai tieši tādēļ izteica pārmetumus par rekomendāciju neievērošanu. Starptautisku organizāciju ieskatā mūsu sodi nav atturoši.
Turklāt arī mūsu pašu sabiedrībā par to spēkā ir līdzīgs uzskats.
Kādas tieši ir apsūdzības – prokurora Zalužinska, varbūt arī jūsu, bijušā tās uzturētāja tiesas pirmajā instancē – pretenzijas pret Rīgas apgabaltiesā trešdien nolasīto spriedumu?
– Tātad, ko mēs saredzam un kam nepiekrītam, ko ceram pārskatīt nākamajā instancē. Katrai amatpersonai Latvijā, kura izvēlas slepus veikt uzņēmējdarbību – tostarp izmantojot arī dažādās liberālās nodokļu jurisdikcijās, tā sauktajos “ofšoros” esošas kompānijas – un slēpt savu dalību šajos uzņēmumos ar citu fizisku vai juridisku personu palīdzību, gūt peļņu (labumu), ir konstatējams interešu konflikts. Turklāt tas izpaužas būtiskā kaitējumā, apdraudējumā, jo liecina par tādas amatpersonas koruptīvajām darbībām, un par to jāiestājas kriminālatbildībai.
Mēs šobrīd saredzam, ka Krimināllikuma 325.pants – par amatpersonas darbošanos interešu konflikta situācijā – ir palicis ārpus tiesas sprieduma.
Tāpat mēs uzskatām, ka sodam ir jābūt bargākam, kad amatpersona ieņem atbildīgu stāvokli. Likumdevēji ir precīzi norādījuši, tieši kuras amatpersonas ietilpst šajā kategorijā. Pievēršot tām īpašu uzmanību, sodam ir jābūt bargākam, lai tas ir taisnīgs un atturošs. Citādi sabiedrībā rodas iespaids, ka “mazām zivīm – lieli sodi, lielām zivīm – mazi sodi”. Tiesas nolēmumam būtu jāuzrāda, ka tas tā nav.
To ir ļoti svarīgi sabiedrībai izskaidrot, un starptautiskie eksperti vairākos piegājienos šo Latvijai ir pārmetuši. Tas ir pamanīts ne tikai Latvijas sabiedrība, bet arī ārvalstīs – tātad šāda problēma eksistē.
Vēl apsūdzībai ir svarīgi, lai tiktu ievērots amatpersonas pienākums deklarēt īpašumus. Tā ir korupcijas preventīva apturēšana – amatpersonai aizpildot deklarāciju, sabiedrībai kļūst skaidrs, ka tā nedarbosies interešu konflikta situācijā, slepus nepieņems lēmumus par labu savam uzņēmumam. Sabiedrība var sekot līdzi, kādas ir šī cilvēka intereses, Ja amatpersona nesaņem sodu, ka nepilda savu pienākumu iesniegt deklarāciju, izvairās no tā, tad mēs apdraudam šīs procedūras preventīvo raksturu un radam augsni korupcijai.
Tieši par to esam nolēmuši cīnīties nākamajā instancē.
Kā jūs komentētu Aivara Lemberga paziņojumu, ka “spriedums ir nelikumīgs”?
– Viņam kā personai, kas apsūdzēta noziedzīga nodarījuma veikšanā, ir tiesības uz aizstāvību. Lembergs to realizē šādā veidā. Tāda ir šīs personas aizstāvības pozīcija, tāda izvēle ir viņa paša ziņā – varbūt vēl būs arī kāda cita [pozīcija]. Ne mēs to varam kā komentēt, ne arī – īpaši pievērst tam uzmanību.
Kā vērtējat prokurora Zalužinska darbu šajā apelācijas procesā?
– Šobrīd ir pamats uzskatīt, ka viņš ir izpildījis visas tās prasības, kādas no prokurora sagaida. Turklāt Aivis procesā pauda ne jau vienpersoniskus viedokļus – tos mēs pārrunājām un gatavojām kopā.
Tā bija mūsu apzināta – ar vadību saskaņota – rīcība, ka šajā apelācijas procesā “redzami” piedalās – redzami – tikai viens no prokuroriem. Tam nebija vajadzīgs tērēt laiku divu vai triju prokuroru laiku.
Taču sākumā – pirmās instances tiesā – jūs, apsūdzētāji, bijāt pat četri.
– Redziet, ir ļoti atšķirīga situācijā tiesas pirmajā un šajā instancē. Pirmajā instancē katrs prokurors aktīvi piedalījās personu pratināšanā, pārbaudīja pierādījumus sev uzticētajā jomā. Apelācijā pēc būtības mēs neko jaunu nevarējām uzzināt (un, kā to paredzējām, arī neuzzinājām). Otra puse – varbūt pati domā citādāk – atkārtoja to pašu argumentāciju, ko dzirdējām pirmās instances tiesā.
Kādus profesionālus secinājumus jūs izdarījāt pēc šī sprieduma?
– Analizējot šī apelācijas procesa gaitu, joprojām turpina izgaismoties atsevišķi “robi” – trūkumi – procesuālajā regulējumā. Tieši tie noved pie procesa paildzināšanas.
Drošības pēc tomēr pavaicāšu šo: vai mēs ar Jums apspriežot un kritizējot spriedumu, tādējādi negraujam tiesu varas autoritāti? Neizdarām spiedienu uz tās neatkarību – liekot manīt, ka tiesa ir ietekmējama, neprot likt lietā likuma bardzību un, kas zina, varbūt pat ir nekompetenta?
– Teikšu tā: sāksim paši ar sevi! Gan izmeklēšanas iestāžu darbiniekiem, gan prokuroriem, gan tiesnešiem ir jābūt gataviem atbildēt uz jautājumiem, ko tiem uzdod sabiedrība. Jābūt gataviem saņemt kritiku – gan pelnītu, gan nepelnītu – un, galvenais, izskaidrot, kāpēc attiecīgais nolēmums ir tieši tāds, ne citādāks.
Jābūt gataviem, ka sabiedrība būs pretējās domās. Tam, ka pavisam cits viedoklis par nolēmumu būs prokuroriem, citiem tiesnešiem vai starptautisku organizāciju pārstāvjiem. Savs viedoklis ir jāpamato, bet, ja noskaidrojas, ka tas nav pareizs – jāmaina.
29.09.2023. / Autors: Dainis Lemešonoks, BNN / Foto: no personīgā arhīva
