“Ko sēsi, to pļausi” vēsta mūsu tautas sakāmvārds. Tā nu mēs vācam iepriekš sētās sēklas augļus. Vai tie ir saldi, sulīgi un garšīgi? Diemžēl vairumā NĒ. Pat acij tīkamajos ir jūtama rūgtuma garša.
Mēs uzdodam jautājumu: kādēļ tā ir sanācis? Kāpēc nespējam noturēt savus cilvēkus, kāpēc mūsu ekonomika atpaliek, kāpēc slēdzam skolas, slimnīcas, kāpēc mūsu Latvija izmirst? Tā turpinot, to nebūs kam aizstāvēt.
Premjers Kariņš pārmet esošās koalīcijas partneriem neizdarības, piesaucot kā vienas no prioritātēm valsts drošību un aizsardzību. Pagājušonedēļ izskanēja ziņa, ka Satversmes aizsardzības birojs (SAB) – pēc ASV OFAC* sankciju piemērošanas Krievijas Alfa Bankdibinātājiem un akcionāriem – gatavojot atzinumu par pilsonības atņemšanu vienam no viņiem, Pjotram Avenam.
Tai pašā laikā, Kariņš un Jaunā Vienotība kādu citu ASV OFAC sankcionēto – Aivaru Lembergu – grasās pavisām varītēm iedabūt Latvijas valdībā. Par koalīcijas partneri iecerētajai “Zaļo un zemnieku savienībai” netiek prasīta nekāda attīrīšanās un distancēšanās no tās sastāvā ietilpstošā ASV OFAC sankcionētā un viņa kabatpartijas Latvijai un Ventspilij pārstāvjiem. Vai tas nav absurds?
Par kādu drošību un aizsardzību iestājas Kariņš un Jaunā Vienotība? Vai par ASV OFAC nodefinētā Latvijas un NATO drošības apdraudētāja labklājības – un, kas zina, arī par viņa tiesiskās aizsardzības – interesēm? ZZS politiķis Augusts Brigmanis nesen izteicās, ka Lembergs jau esot reabilitēts. Ja tā, tad, iespējams, te arī ir atbilde – kāpēc mūsu valsts netiek uz priekšu, kāpēc muļājāmies.
Atjaunojot valsti, mums pietrūka drosmes sākt ar pamatīgu “deratizāciju” jeb lustrāciju. Mēs savas valsts veidošanu uzticējām iznīcības kodu nesošajiem komunisma cēlāju kvēlākajiem parazītiem. Ļaudīm, kuriem nospļauties par latvietību, Latvijas valsti, kuri varas un naudas dēļ gatavi otram rīkli pārgrauzt.
Protams, mēs neesam vieni šajā nelaimē. Vēl trakāk iet Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā un citās bijušajās padomju republikās, izņemot Igauniju un Lietuvu, kuras strauji attālinās no mums. Ja Krievija un Baltkrievija ir pilnībā žurku saēstas, tad mums paveicās, mums izdevās laicīgi iestāties NATO un ES. Attiecīgi Ukrainai šāda veiksme gāja secen – rezultātā postošs karš, asiņaina cīņa par eksistenci.
Nebūsim naivi, Ukrainas scenārijs ir paredzēts arī mums kā Baltijas valstu vājākajam posmam. Mēs, tāpat kā Ukraina, neesam spējuši izpildīt mājasdarbus – tikt vaļā no valsts miesu plosošajiem parazītu bariem. Arī mūsu valsts miesa ir pamatīgi saēsta, tā ir vāja – tātad kā radīta iebrukumiem.
Ukraiņiem karš pavēra iespēju attīrīties, un viņi, uzlocījuši rokas, deratizē savu valsti. Ko darām mēs? Mēs turpinām legalizēt un attaisnot parazītus, grasāmies valdībā vilkt ļaudis, kuri pielūdz veco komunistu žurku ķēniņu. Tā vien šķiet, ka no kara Ukrainā neesam neko mācījušies.
Ļaudis, kuri pielūdz iznīcību, nekad nekalpos valstij un sabiedrībai. Tāpat kā mūsdienu Krievija eksportē anarhiju, badu un iznīcību, tā arī mūsu parazīti sūc sabiedrības asinis, saviem upuriem aizgūtnēm stāstot, cik skaita dzīve tos sagaida rīt. Atšķirībā no tautas, parazīti palika stāvus bagāti, sagrābjot (“prihvatizējot”) mūsu visu bagātības. Tie vēl joprojām dala un pārdala valsts, pašvaldību budžetus, rausta valsts pārvaldi, negodīgi savāc valsts pasūtījumus un nu saņem arī tūkstošos mērāmas pensijas. Vai nepietiks?
Ventspils ir izcils parazītiskās pārvaldes piemērs. Pašvaldības vadītājs – padomju varas ideoloģiskais sekretārs – organizēja ostas uzņēmumu sagrābšanu, kura likumsakarīgi rezultējās ar ostas degradāciju un sabiedrībai piederošo labumu izsaimniekošanu un ieilgušajām tiesvedībām. Tika pirkti politiķi un vajadzīgie likumi, tāpēc nav brīnums, ka vēl šodien liela daļa politiķu un valsts institūciju demonstrē apbrīnojamu nevarību.
Prihvatizāciju pavadīja Ventspils brīvostas pārvaldes (VBP) vājināšana, pašvaldības izdevumu pārnešana uz VBP budžetiem, pašvaldības vadoņu daudzmiljonu iegribu prettiesiska nodrošināšana, kas likumsakarīgi noveda pie ASV OFAC sankciju piemērošanas VBP, Ventspils komunisma cēlājam un viņa vadītajām kabatas asociācijām.
Kamēr Ventspils Attīstības aģentūra un Biznesa attīstības asociācija kalpoja kā barotuves – kurās hūtainā vīreļa dižalgai vairākus simtus tūkstošus ik gadu sameta pašvaldība, tās kapitālsabiedrības, Ventspils brīvostas pārvalde, Olimpiskais centrs Ventspils, Ventspils Augstskola un tehnikums, toreizējās valsts kapitālsabiedrības Ventspils Nafta, Ventspils Nafta termināls, Latvijas Kuģniecība –, tad Latvijas Tranzīta biznesa asociācija tam kalpoja kā satiksmes nozares ietekmēšanas rīks.
Klaja korupcija, par kuru ikviens cits jau sēdētu aiz restēm, diemžēl mūsu valsts institūcijām tāds nieks vien izrādījās. Pat tad, kad ASV OFAC piemērojot sankcijas – šādas darbības kvalificējot par NATO drošību apdraudošām –, mūsu drošības sargi demonstrēja apbrīnojamu impotenci. Tie noskatījās, kā no cietuma sankcionēta persona labākajās mafijas bosa tradīcijās vada pašvaldību, pretlikumīgi ietekmē vēlēšanas, pastrādā arvien jaunas neģēlības. Vai sagadīšanās?
Pazaudētās iespējas, izsaimniekotie sabiedrisko līdzekļu miljardi ir pusbēda. Vēl lielāks kaitējums ir prettiesiskās diktatūras uzturēšana un legalizācija, sabiedriskās domas un jaunās paaudzes kropļošana. Ventspilī desmitgadēm tiek nīcināta brīva doma, tātad izpaliek attīstību nodrošinošā konkurence politikā, uzņēmējdarbībā un citās dzīves sfērās. Ir izaugušas vairākas paaudzes, kas jau no bērnības tiek inficētas ar parazītisko gēnu. Un vēl valsts drošības jautājums, arī šajā jomā mūsos desmitgadēm tiek sētas bažas, stāstīts par krietnajiem padomju zaldātiem, par “NATO un ASV okupantiem”.
Kurš šodien vairs apgalvos, ka Ventspils ir reģiona nepārprotams līderis? Tādu neizmantotu iespēju deva pilsētai tikusī dāsnā likteņa dāvana – kravu un miljonu plūsmas deviņdesmitajos. Taču tā vietā, lai kļūtu par reģiona ekonomisko motoru, Ventspils ir kļuvusi par neērtu kaimiņu, kas dzīvo uz citu rēķina.
Teritoriāli lielais Talsu novads, ne bez Ventspils līdzdalības, ir zaudējis savu vienīgo tehnikumu un slimnīcu, ko Ventspils kaklakungiem izdevās pārvērst par feldšerpunktu. Neticēsiet, bet vieglu traumu gadījumā ātrajai palīdzībai no Talsiem ir jābrauc uz Kuldīgu, jo Talsos neesot iespējams veikt rentgena uzņēmumu. Cilvēki tiek vesti turp un atpakaļ, jo Ventspilij sagribējās dzīvot uz kaimiņnovada rēķina.
Tā vietā, lai uzņemtos atbildību par Ventspils novadu, Ventspils varenie faktiski to ir izsmēluši sausu. Un jā, arī Talsu novadu apkalpojošā policijas pārvalde turpmāk būšot pakļauta Ventspilij – tieši tāpat, kā tas ir noticis ar Sadales tīkliem un daudziem citiem novadu raksturojošiem pakalpojumu centriem. Vai nav viens varens loģistikas sasniegums: uz izsaukumiem braukt – no un uz nomali – simtiem kilometru tālu (Ventspils – Talsi, Roja, Mērsrags). Interesanti, cik šāda braukāšana izmaksā valsts dienestiem un cilvēkiem?
Kur nu vēl negausīgā ES fondu un valsts budžeta apgūšanas kāre! Ja var izsist, tad noteikti celt un būvēt – štrunts, vai šāda objekta izveide ir ventspilnieku primārā nepieciešamība un vai tā uzturēšanas izmaksas nebūs pārlieku liels slogs sabiedrībai. Arī šajā jomā mēs, ventspilnieki, nereti dzīvojam uz citu pašvaldību rēķina – tērējam valsts nodokļu naudiņu izklaidēm, kamēr citiem valsts nespēj palīdzēt pat skolu jumtu nomaiņai.
“Ar varu mīlēts netiksi”, vēsta kāda cita mūsu tautas paruna. Diemžēl tieši pretēji šai parunai ir darbojusies Ventspils pašvaldība, tāpēc arī likumsakarīgs rezultāts. Ja kādreiz iespēja būt ventspilniekam tika uztverta ar apbrīnu un lepnumu, tagad jau sen kā attieksme pret piederību pilsētai iekrāsojas vienaldzības, nožēlas un, gadās, pat neiecietības toņos.
Vai iznīcības koda uzvaras gājiens tiks turpināts, ir atkarīgs no ikviena. Mūsu tauta atšķirībā no ukraiņiem karu diez vai pārdzīvotu, tāpēc ir vairāk kā svarīgi pārstāt koķetēt ar neviennozīmīgi vērtētām personām. Beidzot ir jātiek vaļā no padomju mantojuma.
* Ārvalstu kapitāla kontroles birojs (The Office of Foreign Assets Control) ir ASV finanšu ministrijas jeb Valsts kases departaments (United States Department of the Treasury) 1950.gadā izveidota iestāde – finanšu izlūkošanas dienests.
15.08.2023. / Autors: Aivis Landmanis (AS) / Foto: Valsts kanceleja / Flickr
