Otrdienas, 27.novembra, Ministru kabineta sēde ne tuvu nav pirmā reize, kad premjerei Evikai Siliņai nācies saukt satiksmes ministru Kasparu Briškenu pie kārtības “Rail Baltica” projekta sakarā. Ja atceramies, vēl novembra sākumā Ministru prezidente izteicās, ka viņam “līdz budžeta pieņemšanai noteikti jāparāda rezultāts”. Taču reāli īstenojama rezultāta nav joprojām un diezin vai pārskatāmā nākotnē būs.
“Rail Baltica” projektam Latvijā ir milzīgas problēmas, no kurām galvenā ir finansējuma trūkums, kā arī nelaikā un nevietā iesāktie darbi. Tikmēr satiksmes ministrs Briškens turpina ietiepīgi turēties pie idejas, ka pirmajā posmā noteikti jābūvē Rīgas savienojums. Ministrs šajā ziņā atgādina niķīgu bērnu, kurš, ieķēries mammai brunčos, spārdās un brēc, būdams pilnīgi pārliecināts, ka panāks savu. Tikmēr pamattrase nevirzās uz priekšu ne par mata tiesu un Latvija šajā projektā jau nonākusi “vājākā posma” lomā. Atzīsim, būtu milzīgs kauns, ja Lietuva un Igaunija savās valstīs pamattrases uzbūvētu, bet Latvijā tās vietā joprojām valdītu tukšums. Toties būtu ar milzu grūtībām tapis krievu platuma sliežu savienojums starp Rīgas centrālo dzelzceļa staciju un Rīgas lidostu. Tomēr arī te ir savas dīvainības. Pēc vienas no versijām lidostas terminālis paredzēts Eiropas platuma jeb 1435 mm sliedēm, bet 1520 mm krievu platuma sliežu uzbūvēšanai tur pietrūkst 8 centimetri, pēc citas – esošai situācijai varot pielāgoties un tos astoņus centimetrus atkarot uz uzbēruma rēķina, kaut ko tur novirzot, piemērojot un pārbūvējot.
Tomēr derētu paturēt prātā, ka šī piemērošana, visticamāk, nozīmēs kārtējos neparedzētos tēriņus un sadārdzinājumu, par kuru visi pēc tam plātīs rokas un raustīs plecus.
Diezin vai šodien kāds, izņemot “Progresīvos”, tic, ka Kaspars Briškens ir īstais vīrs, kurš spēs ar “Rail Baltica” izaicinājumu tikt galā. Tomēr ministru prezidentei šobrīd nav nekādas manevra iespējas nevelkošā ministra nomaiņai. Atcerēsimies “Progresīvo” Saeimas frakcijas vadītāja Šuvajeva teikto: “Ikviens “Progresīvo” ministrs ir koalīcijas stabilitātes jautājums.” Līdz ar to valdības vadītājai neatliek nekas cits, kā sakostiem zobiem turpināt strīdus ar Briškenu Ministru kabineta sēdēs un izmisīgi mēģināt nepieļaut kārtējo naudas šķērdēšanu. Šis uzdevums līdzinās teju vai neiespējamai misijai, jo neatbildētu jautājumu ir ļoti daudz. Šobrīd aktuālākais – ko iesākt ar nepabeigtajām stacijām Rīgas centrā un pie lidostas? Eiropas Komisija to pabeigšanai naudu nedos. Vai izdosies šim nolūkam pārdalīt citiem projektiem paredzēto Eiropas finansējumu, skaidrības nav. Turklāt diezin vai Eiropai tik brīva rīcība ar citiem mērķiem piešķirtajiem līdzekļiem ies pie sirds. Vēl ir tāds variants kā būvju iekonservēšana, taču tas atkal maksās papildus līdzekļus. Vai tas, kurš pieņēma lēmumu par šo objektu celtniecību patiešām nezināja, ka Eiropa par to nemaksās? Vai arī viss notika pēc “avosj” principa, kurš gan vairāk raksturīgs valstij uz austrumiem no Latvijas?
Izskatās, ka nevienam no “Rail Baltica” projekta īstenošanā iesaistītajiem nav ne silts, ne auksts, ka Eiropas un arī Latvijas nodokļu maksātāju nauda tiek nejēdzīgi izšķērdēta. Ir iespaids, ka sirds dziļumos visi ir svēti pārliecināti – gan jau izdosies no Eiropas fondiem zem tās vai citas zostes izplēst kādu finansējuma gabaliņu un atkal uzbūvēt kaut ko tikpat attiecīgā brīža vajadzībām nevajadzīgu kā to pāli Daugavā. Bet kas notiks tad, ja Brisele mūs ar visu arvien augošo apetīti pasūtīs trīs mājas tālāk un vēl pieprasīs atmaksāt tos līdzekļus, kuri jau iztērēti it kā projekta vajadzībām, tomēr uz pamattrases būvniecību nekādi nav attiecināmi? Šādu scenāriju neviens nav izskatījis? Vai arī visi šai projektā iesaistītie kā no Satiksmes ministrijas, tā “RB Rail” un “Eiropas dzelzceļu līniju” puses bijuši tik aizņemti sava atalgojuma, visādu piemaksu un sazin kādu vēl ieguvumu skaitīšanā, ka par to, konkrēti ko paģēr projekts, par ko Eiropa maksā un par ko nemaksā, nav pat iedomājušies?
Mums vispār piemīt talants Eiropas naudu gan paņemt, bet ar attiecīgo projektu īstenošanu īpaši neiespringt. Piemēram, stāsts par jaunajiem, paaugstinātajiem peroniem, par kuriem “Latvijas dzelzceļš” tik lepni ziņoja pirms pāris gadiem. Tā sakot, jauni ViVi vilcieni un jauni peroni, lai visi braukt gribētāji tajos varētu arī iekāpt. Bija plānots līdz 2023.gada beigām uzbūvēt vai modernizēt 48 jaunus peronus, taču paaugstināti ir deviņpadsmit.
Tas, ka šis projekts sadārdzinājies par kādiem 15%, nevienu īpaši nesatrauc – ne jau savu naudu tērējam, biedri, bet Eiropas un valsts. Nodokļu maksātāju kabata pacieš visu!
Starp citu, paaugstināti peroni deviņās stacijās paredzēti arī “Rail Baltica” projekta ietvaros, tajā skaitā Rīgā. Pagaidām mūs sagaida vienkārši satriecošs risinājums, kad uz esošajiem zemajiem peroniem tiks izvietotas 55 cm augstas koka konstrukcijas. Cik tās izmaksās, vai lietus un sniega apstākļos šis koka klājums nekļūs slidens un līdz ar to bīstams, pagaidām ziņu nav. Protams, uz “Rail Baltica” vispārējo problēmu fona kaut kādi pārlieku zemi peroni ir pilnīgs sīkums, taču šis “sīkums” demonstrē attieksmi.
Atgriežoties pie “Rail Baltica” varētu ieteikt risinājumu, kurš nejēdzības projekta gaitā ja ne novērstu, tad vismaz samazinātu. Proti, satiksmes ministrs un labi apmaksātie projekta uzraugi ir finansiāli atbildīgi par tā īstenošanu valstij maksimāli izdevīgā veidā. Pieņēmi valstij neizdevīgu lēmumu? Maksā no savas kabatas. Šāda pieeja ļautu ne vien attīrīt projektu no nekompetentiem, augstprātīgiem ēzeļiem, bet arī piebremzētu naudas šķiešanu uz visām pusēm. Jo viena lieta ir mēģināt ēkai uzlikt jumtu vēl pirms pamatu iebetonēšanas par Eiropas naudu, bet pavisam cita – pašam par savējo.
29.11.2024. / Autors: Ilona Bērziņa, BNN / Foto: Pixabay
