Daugavpilī daži īpatņi apelē pie pilsētas karoga svētuma kara laikā. Tikmēr Krievijā varas indivīdi ķeras pie sagrozītiem vēstures faktiem, tā mēģinot attaisnot šausmīgos noziegumus, ko tie veic Ukrainā. Vēstures interpretācija, protams, vienmēr pastāv un pilnīgi objektīvs skatījums uz to ir gandrīz neiespējams, taču ir fakti, kas ir patiesi un kas — nav.
Portāls BNN šoreiz sarunājās ar Latvijas Universitātes (LU) Muzeja krājuma glabātāju un LU Vēstures un filozofijas fakultātes vēstures doktorantu Rūdolfu Rubeni, kurš ir arī aktīvs studentu korporācijas Latvia biedrs.
Komentējot to, kas notika Daugavpilī pēc tam, kad pilsētas karogs pie skolas tika aizvietots ar Ukrainas karogu, tā paužot solidaritāti karā cietušai valstij, vēsturnieks saka: «Ir sabiedrības daļa, kurai tas karogs tiešām simbolizē ko pozitīvu un ir daļa, kurai tas ir negatīvs simbols. Tā ir sabiedrības daļa, kas pašreizējā Krievijas–Ukrainas karā simpatizē Krievijas pusei. Ja publiski izkarina Krievijas ienaidnieka karogu, tad viņiem tas simbolizē provokatīvu darbību no Ukrainas atbalstītāju puses.»
“Tiem, kuri nostājas Ukrainas pusē, šīs valsts karoga pacelšana ir kā solidaritātes žests, kas norāda uz to, ka viņi ir kopā ar Ukrainu un to atbalsta visādos veidos.”
Katrai valstij vajadzīgs karogs, jo tas simbolizē valsts identitāti
Karogiem kā simbolam vēsture ir ļoti, ļoti sena. Par pasaulē vecāko karogu uzskata Dānijas, t.s. Daneborgas karogu, kurš parādījās Livonijas Krusta karos. Karogs ir oficiāls no auduma darināts simbols, kas simbolizē valsti, tautu vai organizāciju, vai kādu militāru formējumu, vai, piemēram, kopienu.
Jāatgādina, ka karogam ir gan simboliska nozīme, gan praktiska nozīme — tas tiek izmantots signalizēšanai, piemēram, karaspēka daļas karogus ceļ un vicina, plivina to, lai sāktu kustību.
Arī Latvijai ir savs karogs, kas tiek aizsargāts pat ar likumu. Kāpēc tas ir tik nozīmīgi? Jo tas ir simbols, kas simbolizē nācijas kopējo identitāti. Zem karoga tauta, cilvēki, sabiedrības grupa saliedējas konkrētas idejas vārdā, norāda vēsturnieks.
«Ja runājam par Ukrainas karogu, kas ir gaiši zils un dzeltens, tas pirmo reizi tika izkarināts 1848.gadā Ļvivā, kas kādreiz bija Austroungārijas sastāvā, un to pacēla nacionāli noskaņotie revolucionāri, lai paustu, ka ukraiņi ir politiska nācija. 19.gadsimts — tas ir nacionālisma laikmets. Svarīga loma tajā laikā bija akadēmiski izglītotai inteliģencei, kas veidoja politisku nāciju.»
Vēstures sagrozīšana
«Ir teiciens, ka ikviens raksta vēsturi, kā viņam tas ir izdevīgi. Arī politiskās aprindās vēsture tiek pasniegta tā, lai tas būtu izdevīgi konkrētai ideoloģijai,» norāda vēstures pētnieks. Viņš atzīst, ka vēsture ir tā zinātne, kurā ir ļoti grūti izvairīties no politizācijas, ideoloģizācijas, jo vienmēr, mainoties varai, mainās vēstures interpretācijas; arī mainoties paaudzēm, mainās vēstures interpretācija.
Tāpat jāņem vērā, ka ne tikai tautai ir savs skatījums uz vēsturi, bet arī politiķiem var būt savs redzējums uz to. Politiķi, kuri atsevišķai tautas, sabiedrības grupai simpatizē, var mēģināt vēsturi pasniegt tā, lai tas būtu gan viņiem, gan konkrētai sabiedrības daļai izdevīgi. «Tā ir liela problēma,» uzsver Rubenis. Cicerons ir teicis: «Historia est Magistra Vitae,» jeb, «vēsture ir dzīves skolotāja.» «Tam es pilnībā piekrītu. Kas mācās no pagātnes kļūdām, var izvairīties no kļūdām tagadnē, tādējādi nodrošinot labu nākotni, tomēr politikā vēsture vienmēr tik izmantota kā ierocis savu mērķu sasniegšanai. Mērķu sasniegšana gan var aiziet galējībās, piemēram, izmantojot karu,» skaidro vēsturnieks.
“Karls fon Klauzevics ir teicis: “Karš ir sliktas politikas turpinājums.” Tā diemžēl ir.
Vēstures pētnieks arī norāda, ka vēsturnieki turpina diskutēt, vai vispār pastāv tāda 100% objektīva vēsture. «Tā nav, jo, piemēram, Latvijai jau gadsimtu garumā ir gājušas vairākas varas pāri, līdz ar to vēstures gaitas interpretācija ir raiba. Vēsturnieku uzdevums tomēr ir mēģināt skatīties uz lietām no vairākiem skatpunktiem.»
Viņš atzīst, ka tas ne vienmēr simtprocentīgi strādās, jo vēsturnieka interpretāciju ietekmē viņa dzimums, etniskā piederība, politiskie uzskati un reliģiskie uzskati.
«Faktus nevar izmainīt, bet jautājums ir, kā tos interpretē. Tos var interpretēt patiesi vai arī nepatiesi,» uzsver Rubenis.
Runājot par skatījumu uz vēstures faktiem un to, kā Krievija šobrīd ar tiem manipulē, vēsturnieks stāsta: «Bez šaubām, Krievija kā impēriska valsts ar tieksmēm atjaunot sevi kā lielvaru vienmēr mēģinās pierādīt, ka viņi ir Kijivas valsts jeb Kijivas Krievzemes vēsturiskā mantiniece. Šis apgalvojums neiztur nekādu kritiku, jo Kijivas valsts pastāvēšanas laikā Krievijas valsts nebija. Krievijas valsts sāka veidoties daudz vēlāk, ap Maskavas lielkņazisti 14.gs. vidū.»
“Krievija visādos veidos mēģinās argumentēt, ka tā ir Kijivas valsts mantiniece, lai tādējādi pierādītu, Ukrainas valsts ir atšķēlusies province no Krievijas jeb kā 19.gs.”
«Krievijas impērijas laikā to sauca par Mazkrieviju. Tas ir pilnīgi nepatiesi, jo jau 19.gs. Ļvivā sāka veidoties ukraiņu politiskā nācija, un viņi apzinājās, ka ir atšķirīga no krievu tautas ar savu kultūru, valodu un reliģisko piederību,» skaidro Rubenis.
Protams, abas ir slāvu tautas, bet apgalvojums, ka krievu un ukraiņu valoda ir viens un tas pats, nav patiess. «Pats es esmu mēnesi 2017.gadā Čehijā Kārļa Prāgas universitātē mācījies čehu valodu. Mācoties šo valodu, sapratu, ka ir daudz vārdu, kas ukraiņu valodā ir līdzīgi poļu, čehu un slovāku valodām.»
Galma apvērsums Kremlī?
«Es neesmu pareģis, bet jau gadiem ilgi runā par galma apvērsumu, kas varētu izcelties Kremlī pret Vladimiru Putinu. Par to runā ne tikai politologi, bet arī militārie eksperti. Tomēr tā nav, ka Krieviju pārvalda Putins viens pats (nepastāv piramīdas veida sistēma ar valdnieku virsotnē). Krieviju pārvalda t.s. Putina sistēma, kuru veido pats Putins ar citiem sev pietuvinātiem klaniem jeb t.s. «čekistu oligarhiju». Neatkarīgi no tā, vai Putinu gāž vai viņš pats izlemj aiziet no politikas, viņa vietā nāks mums nezināms pēctecis. Tas var būt Putina mantinieks, kurš turpinās viņa iesākto. Vai tas var būt daudz bīstamāks kadrs, kurš ir vēl neprognozējamāks par Putinu. Vai pat var nākt nestabils pēctecis, kas var izraisīt klanu cīņas, rezultējoties iespējamā pilsoņu karā. Mans Promocijas darba zinātniskais vadītājs, vēstures asoc. prof. Raimonds Cerūzis teica: «Cilvēki baidās no nezināmā. Pasaule baidās no tā, ka nezina, kas būs Putina pēctecis.» Ukrainas drošības eksperts Oleksijs Meļņiks teica: «Pat ja Putina vairs nav, nevaram teikt, ka ir viss Krievija ir manījusies. Tomēr gribu akcentēt, nedod Dievs, ka Krievijā var sākties kādi decentralizācijas procesi, radot neprognozējamas sekas.»»
«Runājot par demokrātijas iespējām Krievijā, tā nav iespējama, skatoties no vēstures viedokļa. Gadsimtiem Krieviju pārvaldījusi stingra roka jeb valdnieks, kurš izmanto vardarbīgus līdzekļus savu mērķu sasniegšanai. Kā britu vēsturnieks Normans Deiviss teica: «Krievijai un tās valdniekiem ir bijusi kāra pēc jaunu teritoriju iekarošanas. Tā iekaro papildus teritorijas, lai paplašinātu Maskavai drošības perimetru, tādejādi varot justies «droši».» Pats varu teikt, ka savulaik PSRS stiprināja savas rietumu robežas, paplašinot savu teritoriju caur Baltijas valstu, Austrumpolijas un Besarābijas (Moldovas), kā arī Karēlijas u.c. Somijas austrumu teritoriju okupāciju un aneksiju. Arī pēc Otrā pasaules karā PSRS veidoja savu satelītvalstu tīklu Centrāleiropā un Austrumeiropā. Tomēr vēsture māca arī pozitīvu: ikviena impērija nav mūžīga, tā kaut kādā laikā sabruks. Tiesa gan, kādā veidā? Retorisks jautājums.»
“Jebkurā gadījumā – Krievijai ir grūti ar visām tām sankcijām. Tomēr pats Putins izjūt sekas no savas politikas, ka viņš meklē ceļus, kā apiet sankcijas, piemēram, pieprasot t.s. “nedraudzīgajām valstīm” maksāt par dabasgāzi Krievijas rubļos, mēģinot tās nostādīt bezpalīdzīgā situācijā no dabasgāzes trūkuma. Laiks rādīs, kas notiks tālāk.”
Kāda nozīme ir studentiem Krievijas-Ukrainas kara laikā?
Tā kā Rūdolfs ir arī aktīvs studentu korporācijas biedrs, tad vaicājām, vai šobrīd studentu korporāciju nozīme atkal pieaug.
«Savā ziņā jā. Tagad nākas aktīvi darboties, palīdzot Ukrainai. Korporāciju biedri ne tikai ziedo līdzekļus Ukrainas humānajam atbalstam, bet arī aicina citus korporāciju biedrus stāties Zemessardzē vai rezervistos.»
«Ja atcerēsimies Latvijas Neatkarības kara laiku (1918–1920), tad toreiz bija Atsevišķā studentu rota, kuras kodolu veidoja studentu korporācijas Selonija un Talavija. Protams, bija arī Lettonia, Lettgallia un Fraternitas Lettica. Tās arī veidoja šīs latviešu studentu rotas sastāvu, kas ir viens no pirmajiem latviešu militārajiem formējumiem, kas ietilpa Kalpaka bataljonā, ko vadīja pulkvedis Oskars Kalpaks, kurš gan ir nevis pirmais Latvijas armijas komandieris, bet gan Latvijas pagaidu valdības bruņoto spēku komandieris. Pirmais Latvijas armijas komandieris ir Dāvids Sīmansons.»
Pats Rūdolfs uzsver, ka ir atbalstāma ikviena studentu/šu korporācijas biedra/es vēlme stāties Zemessardzē vai rezervistos, vai pat profesionālajā dienestā.
«Mans lauciņš ir akadēmiskā pētniecība, nevis militārais dienests. Es, protams, nenoliedzu, ka ir akadēmiski orientēti cilvēki, kuri iesaistās Zemessardzē, rezervistos vai profesionālajā dienestā.»
«Lai gan studentu korporācijas ir oficiāli aicinājušas Latvijas pilsonisko sabiedrību stāties Zemessardzē, rezervistos vai profesionālajā dienestā, tā ir katra korporanta/es brīvprātīga un atbildīga izvēle, jo Latvijā jau nav obligātais kara dienests kā Lietuvā un Igaunijā.»
Jāpiebilst, ka studentu korporācijas arī aktīvi ziedo līdzekļus Ukrainas humānajam un militārajam atbalstam.
28.04.2022. / Autors: Elizabete Mežule, BNN / Foto: Pixabay
