Domājams, ka ne viens vien Latvijas iedzīvotājs, kurš 6. oktobrī godprātīgi “atdeva balsi” par kādu no daudzajiem pretendentiem uz deputāta amatu Rīgas Jēkaba ielas namā, šobrīd ir, vienkāršoti sakot, nospļāvies par visu to politisko teātri, kas notiek ar valdības stutēšanu. Un to var saprast – savstarpējie ķīviņi sadrumstalotajā parlamentā ir sasnieguši mūsu valstī vēl nebijušus augstumus. Līdz šim patiešām vēl nebija dzirdēts, ka politiskais konkurents tiek nodēvēts, piemēram, par mērkaķi ar granātu, bet pat Valsts prezidents, izrādās, ir pliks kā baznīcas žurka… Politiskā retorika sasniegusi jaunus augstumus.
Tas viss, protams, būtu pat smieklīgi, ja vien nebūtu tik skumji. Politiķi, nenoliedzami, ir kompromisa mākslas virtuozi, taču pašreizējā situācijā patiešām ir ārkārtīgi grūti iedomāties pie viena galda sēžam vēl neseno mērkaķi ar granātu, klaunu, valsts nodevēju, netālredzīgu pamuļķi un cietpaurīgu āzi. Tieši šādus apzīmējumus publiskajā telpā nekavējās viens otram veltīt par gana inteliģentiem saukti jaunie un pat ne tik jaunie deputāti. Un kā tagad vienoties? Pēc tam, kad Jānītis nodēvējis Ilzīti par vieglas uzvedības sievieti, būtu jocīgi prasīt, ka Ilzīte ņems Jānīti par vīru un dzīvesdraugu gan priekos, gan bēdās, gan laimē, gan nelaimē. Verbālā ekvilibristika šobrīd no argumentu cīņas pārgājusi personiskos apvainojumos. Šādi turpinot, valdības deklarāciju un pašu valdību mēs, iespējams, sagaidīsim tikai pēc ārkārtas vēlēšanām.
Tiesa gan, šim stāstam ir arī kāda cita bēdīgā puse. Līdz ar pamatskolnieku līmeņa politiskajiem eksperimentiem, kas būtu pat apsveicami, ja tiešām notiktu pamatskolā, esam nonākuši līdz tam, ka valstij ne tikai nav valdības, bet arī budžeta, bremzējas iesāktās reformas, uz vietas stāv daudzo solījumu izpilde, bet vairāku valstij vitāli svarīgu nozaru attīstība sāk ripot atpakaļgaitā. Un kam paprasīt atbildību? Vecajai valdībai nav jēgas – tā tāpat ies prom, bet jaunās kā nav, tā nav. Patiesībā politiķu mētāšanās ar skarbiem epitetiem tāds nieks vien ir, salīdzinot ar to, ka varas dalīšanas procesā cieš visa sabiedrība. Jau priekšvēlēšanu laikā diskusijas mēdza iziet no visiem pieklājības rāmjiem, taču vēl pastāvēja cerība, ka falsetā izkliegtie “pirmsoktobra lozungi” paliks vien vēstures mēslainē, bet pēc vēlēšanām varu ieguvušie kungi un dāmas (nopietni ļaudis taču it kā!) tomēr sēdīsies pie sarunu galda un mēģinās sarunāties bez piemēru piesaukšanas no dzīvnieku pasaules vai dažādiem cilvēka ķermeņa daļu anatomiskiem nosaukumiem. Cerības diemžēl izplēnēja, dzejnieka vārdiem runājot, kā dūmi vasaras vakarā. Un šobrīd varam droši teikt, ka mērkaķis ar granātu nav tikai viens vien izbijis premjera kandidāts, bet gan visa Saeima kā struktūra.
Aiz deputātu, politikāņu un varas alkstošo mutvārdu pirotehniskajiem efektiem ir pazudis pats galvenais: valsts intereses. Un te nu jājautā – kur tad palika brašie tēvadēli, kas gluži kā Hērakls Augēja staļļos bija gatavi izmēzt visu veco nomenklatūru? Tagad jaunie spēki jau paspējuši saiet matos savā starpā, bet vecie, slīpētie blēži klusiņām smīn ūsās – sak, lai jau izplūcas, varbūt pieņemsies prātā. No maisa kā īleni ārā spiežas dažnedažādi “kompromāti”, skandāli un skeleti skapī, vecie baksta ar pirkstu jaunajiem, jaunie savukārt pavisam jaunajiem, bet tie – vecajiem. Riņķa dancis turpinās.
Pesimisti noteikti bildīs: paši taču ievēlējāt (vai varbūt – ievēlējām?), tad nu tagad arī baudiet saldos uzvaras augļus kopā ar visu tautas priekšstāvju pulciņu. Zināma taisnība jau šajā apgalvojumā ir. Un matos jau pamanījušies saiet arī ierindas vēlētāji. Tie, kas bija par “jaunajiem”, vaino tos, kas tomēr balsoja par “vecajiem”, jo, raugi, “jaunie” nav dabūjuši pietiekami daudz, lai bez bēdu uzstutētu jebkādu valdību. Tie, kas bija par “vecajiem”, vaino tos, kas balsoja par “jaunajiem”, jo pēdējie esot muļķi, kuri izjaukuši ar tādām grūtībām uzbūvēto stabilitātes māju… Bet visi kopā vaino tos, kas uz vēlēšanām negāja, jo tie savukārt lai vispār never muti vaļā – paši takš ignorēja pienākumu iet uz vēlēšanām, kamēr tie, kuri vēlēt negāja rāda ar vidējo pirkstu uz tiem, kuri balsoja, jo, skat, kādus klaunus savēlējuši.
Jā, vēlēšanas šoreiz mums devušas pamatīgu triecienu trauslajai sabiedrības savstarpējai iecietībai. Bet ievēlēto deputātu verbālā ekvilibristika jau patiesībā ir tikai un vienīgi sabiedrības spogulis: kāda sabiedrība, tādi deputāti. Un katra tauta ir pelnījusi savu valdību. Ar nosacījumu, ka tādu vispār izdodas izveidot…
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
