Katrs no mums ir dzirdējis par slaveno “amerikāņu sapni”. Par došanos uz laimes, pārticības un iespēju zemi, lai piepildītu sapni par villu Kalifornijā, liellitrāžas “kadiljaku” un, protams, žilbinošu blondīni (vai “čipendeili” – atkarībā no dzimuma un orientācijas) pie sāniem, ieturot lepnas vakariņas kādā “Michelin” zvaigžņu zvaigžņotā restorānā… Un, protams, bezbēdīgu tropu kokteiļa sūkšanu pie privātā baseina ar skatu uz mūžam nemierīgo okeānu, gremdējoties filozofiskās pārdomās par dzīves jēgu, mūžīgo ledāju kušanu un dzīvību uz Marsa. Tā teikt, pilnīga idille un katram patiesam censonim sasniedzama realitāte.
Par “Amerikas sapni” gan mūspusē sapņot ir grūtāk. Tālu galu galā tā Amerika, turklāt tur visādi sapņu meklētāji pašiem gana. Tāpēc pēc īstena sapņa un tā īstenošanas jālūkojas kaut kur tuvāk. Piemēram, uz Ventspili. Un piemērs mums, kā smejies, ir tepat degungalā. Īstens “Ventspils sapnis”. Labi, tā nebūs īsti villa Kalifornijā, bet toties latifundija mežezera krastā gan. Labi, tie nebūs miljardi, bet 700 tūkstoši gadā gan. Labi, nebūs gluži visa pasaule zem kājām, toties iespējas vietējā pašvaldībā teju neierobežotas.
6000 eiro pensija, desmiti tūkstoši dažādās citās iestādēs, aģentūrās, biedrībās un citās svarīgās vietās, labais gariņš klasesbiedrs, kurš novēl visu savu īpašumu, kustamo un nekustamo mantu un, protams, laba vēlējumus turpmākai dzīvei… To visu papildina 255 eiro dienā par nenovērtējamiem padomiem pilsētas mārketingā – tāda nieka alga par filozofiskām pārdomām, kā labāk celt nebijušos augstumos pilsētas jau tā spožo un saulē mirdzošo tēlu… Īsts “Amerikas sapnis” pašmāju izpildījumā. Protams, protams, neskaitīsim naudu viens otra kabatā, nebakstīsim ar pirkstu un nekliegsim: “No kurienes tas viss? Vai tikai nav pamatīgi patukšota pilsētas kase un labticīgie Ventspils iedzīvotāji?” Jo tā, visticamāk, nav. Tā ir tikai un vienīgi patiesā “Ventspils sapņa” iemiesošanās reālajā dzīvē, ar sviedriem un negulētām naktīm izauklēta uzvara pār sūro dzīves īstenību.
Ja var viens, tad var arī citi. Ja kāds “Ventspils sapni” ir īstenojis, tātad to spēs arī citi. Viedi vārdi, vieda patiesība. Un kas gan liedz jebkuram celt šo sapņu pili ezera krastā, ķieģeli pa ķieģelītim veidot pašam savu “Ventspils sapni”. Blaknes gan šādai sapņa īstenošanai ir: skauģu un idiotu, kas vada valsti, inspirētas tiesvedības desmit gadu garumā, kaut kur pamalē redzama cietuma kamera, nopirktu prokuroru, tiesnešu un, nenoliedzami, žurnālistu nepārtrauktie uzbrukumi, kā arī kašķīgu un nenovīdīgu opozicionāru līšana tur, kur viņiem neviens neprasa. Taču mērķis attaisno līdzekļus, tiekšanās pēc “Ventspils sapņa” ļauj nepamanīt un ignorēt sīkos odu dzēlienus. Nepatīkami, kaitinoši, bet pārdzīvojami… Galu galā var mierināt sevi ar domu, ka no uzmācīgu odu sīkšanas taču nuļļu skaits bankas kontā nemainīsies, turklāt vienmēr atradīsies kāds visai iedarbīgs pretodu līdzeklis. Un piebilst, ka Jupiters taču ir viens, kamēr vēršu bars lai pats tiek galā ar savām problēmām un nerealizētajiem sapņiem.
Kā zināms no vēstures, “Amerikas sapņa” tīkotāji lielākoties gan palikuši bešā, sapni izdzīvojuši un pie villas Kalifornijā tikuši vien nedaudzi. Tāpēc nelolosim ilūzijas, ka arī mūsu “Ventspils sapni” īstenos visi. Visticamāk, pat neīstenos neviens. Ja neskaitām, protams, šī stāsta galveno varoni. Tāpēc diezin vai Ventspilī ir vērts rīkot “vīzu loterijas”, aicināt gaišākos prātus īstenos savu “Ventspils sapni” tieši mūspusē vai minēt konkrēto “Ventspils sapni” kā piemēru atdarināšanai. Turklāt nelabvēļi melsīs, ka neba nu godīgā un pilsētas labā nesavtīgi veiktā darba rezultātā ir tapis šis veiksmes stāsts, neba nu ģeniāli izgudrojumi, biznesa plāni, piederība augsto Olimpa dievu panteonam vai Fortūnas smaidošais vaigs “Viking Lotto” miljonu loterijā devis iespējas… Taču sapņot jau nevienam nav liegts – vienalga, vai tas būtu Ventspils, Amerikas, Eldorado vai citā smalkā vārdā nosaukts sapnis.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Unsplash.com
