Deviņdesmito gadu vidū, kad Andri Šķēli vēl nedēvēja par oligarhu un pat par Mākoņtēvu ne, bija tāds populārs pantiņš: “Kalnā rūkdams uzbrauc traktors, velk to augšā Šķēles faktors”. Vēlākos gados tas pats “Šķēles faktors” noveda pie vēlētāju uzticības zaudēšanas un likumsakarīgi arī pie Tautas partijas sabrukuma. Vēl Latvijā bijis sava veida Šlesera faktors – atcerēsimies, kā vēlētāju prātus savulaik sagrozīja kampaņa par viņa jaudu un potenciālu Latvijas ekonomiskās situācijas uzlabošanai. Pēc šīs kampaņas Šlesers ieguva apzīmējumu “Buldozers”, un kādu laiciņu Latvijas sabiedrība ticēja, ka buldozers tiešām rullēs. Rullēt jau rullēja gan, tikai, kā rāda bēdīgi slaveno “Rīdzenes sarunu” publicētie fragmenti, galvenokārt savās un citu ļoti turīgu ļaužu interesēs.
Bez skaļām kampaņām, toties jo ietekmīgāk Latvijas politikā visus šos gadus strādājis arī “Lemberga faktors”. Būtībā nelielas pilsētas pašvaldības vadītājs turēja rokās diedziņus, aiz kuriem raustīt kā politiķus, tā ministrus un pat veselas partijas. Bija periods, kad atrašanās Ventspils mēram pietuvināto sarakstā nozīmēja arī politiskās karjeras augšupeju. Piemēram, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola nākusi no Lemberga partijas “Latvijai un Ventspilij”. Tomēr nule pienācis brīdis, kad “Lemberga faktors” politiķei pamatīgi iezāģējis. Tieši tā dēļ Danas Reiznieces-Ozolas izredzes kļūt par Eiropas Savienības finanšu ministru padomes jeb Eirogrupas prezidenti tiek vērtētas kā ļoti zemas. Citādi viss tā kā būtu kārtībā – sieviete, kura nāk no mazas Austrumeiropas valsts, turklāt vēl aizraujas ar šahu, Eirogrupas vadītājas amatā vecajai Eiropai šķistu īsti piemērota. Taču Reiznieces-Ozolas kundzes saikne ar Lemberga partiju arī Eiropā nav noslē- pums, bet Ventspils mēram tur seko tāda kā nelāga “smaciņa”. Proti, kā saka “Eiropas kustības Latvijā” prezidents Andris Gobiņš “neviens ES negrib būt atkarīgs no Krievijas prezidenta Vladimira Putina draugiem, kuri ir gan ZZS, gan Aivara Lemberga personā, tiešā vai netiešā veidā.” Varam, protams, domāt, ka Eiropā neviens neseko līdzi Ventspils saimnieka publiskajiem izteikumiem Krievijas un tai simpatizējošiem medijiem, taču diezin vai tik skaisti būs. “Visa ļaunuma sakne Latvijā ir amerikāņi un Eiropas Savienība, kura spiež Latviju iestāties pret Krieviju”; “Latvija ir neizdevusies valsts, kurā pēc 80 gadiem latvieši dzīvos rezervātos”; “Krimai atšķirībā no Latvijas, kura nevienam nav vajadzīga, ir paveicies, jo to savākusi Krievija”; “Latvijai slikti klājas, atrodoties Eiropas Savienībā un NATO, cik laba dzīve būtu tad, ja Latvija draudzētos ar Krieviju”; “Latvija ir par mazu un trūcīgu, lai eksistētu kā pilnvērtīga valsts” – tās ir tikai dažas no Lemberga kunga retorikas pērlēm Kremļa “medijiem”.
Var jau teikt, ka visas šīs nebūšanas atsver tas, ka Ventspils mērs uz pilsētu atvilcis pietiekami lielas dažādu Eiropas fondu naudas, un arī no deputātu kvotām Ventspils pērn nošņāpa visvairāk – pateicoties galvenokārt Zaļo un zemnieku savienībai, vēl tēvzemiešiem un nedaudz pat “Vienotībai”, Ventspils no 20 kvotās sadalītajiem miljoniem dabūja vairāk nekā četrus. Visiem pārējiem reģioniem, pilsētām un pagastiem tika nesalīdzināmi mazāk, lai gan patiesās vajadzības daudzviet bija lielākas. Tomēr ir kāds jautājums, kurš, iespējams, kāda cilvēciskā faktora ietekmē ventspilniekiem tā arī nav īsti izskaidrots – būvēt dažādus lielus objektus, piesaistot Eiropas fondu un valsts budžeta līdzfinansējumu, ir labi, taču par to uzturēšanu vēlāk nākas maksāt ar Ventspils nodokļu maksātāju naudu. Un, ja attiecīgā ēka nespēj pati sevi pilnībā piepildīt ar saturu un uzturēt, par to maksā pilsētnieki.
Politiskās ietekmes, bagātības un pat nesodāmības apziņas faktors uz kādu laiku var dot pietiekami lielu varas resursu un arī finansiālo kapitālu. Par to Latvijā esam pārliecinājušies ne reizi vien. Taču tāpat esam pārliecinājušies, ka atsevišķu politikāņu varai ir tendence arī norietēt, un tad vairs nelīdz ne “traktors”, ne “faktors”.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
