Mēdz teikt, ka cerība mirstot pēdējā, – nu, to var pieskaitīt optimistu filozofijai. Reālisti augstākminēto traktē citādāk: cerība esot muļķa mierinājums. Runājot ar slavenā un caurcaurēm patriotiskā kareivja Šveika vārdiem, var teikt arī tā: ”Tātad mēs, muļķi, domājām, ka komisija mums palīdzēs, ne sūda tā mums nepalīdzēja!” Raugi, minētā komisija, kā tas gleznaini aprakstīts visiem zināmajā Hašeka romānā, tika izveidota, lai atklātu dažādas nejaucības un visādus nesmukumus un – dabiski – novērstu tos. Komisija skatīja, pētīja, iztaujāja, kaut ko uzskribelēja, un ar to pašu viss beidzās. Bet nabaga kareivīši, kas no šī pasākuma bija cerējuši lielas lietas, dabūja maršēt placdarma dubļos un pēc savu zaglīgo un sadistisko virsnieku pavēles stundām ilgi aurot: „Tātad mēs, muļķi…” un tā tālāk.
Mūsdienu Latvijas pilsoņiem pēc kārtējās piedzīvotās vilšanās maršēt dubļos un aurot neviens neliek, – fui, fui, tas tak būtu rupjš cilvēktiesību pārkāpums! Bet tas nenozīmē, ka pēc kārtējās parlamentārās komisijas darba (darba?) noslēguma ne vienam vien mūsdienu Latvijas pilsonim negribas no sirds izaurēt Šveika viedos vārdus.
Vai kāds atceras, cik daudz parlamentāro komisiju ticis izveidots kopš valsts neatkarības atjaunošanas? Un kādus pasaulsvarīgus jautājumus tās izmeklējušas? „Iegūglējot” atslēgvārdu, iegūstam informāciju, ka Latvijas Republikas Saeimā darbojusies 31 parlamentārās izmeklēšanas komisija; astoņas līdz 1940. gada okupācijai, divdesmit trīs – no 1991. gada līdz mūsdienām. Iznāk, ka vidēji ik pēc gada un pāris mēnešiem izveidota kārtējā Saeimas deputātu komisija. Kā tad noslēgušās šo komisiju sanākšanas un spriešanas, citiem vārdiem – kāds bijis par atbildīgiem un zinošiem atzīto deputātu darbošanās „sausais atlikums”? Galaziņojumu noapaļotās frāzes kur bijušas, tur arī palikušas, un neviens tās vairs neatceras. Labums? Kāds, piemēram labums Latvijas valstij un tautai tika no skaļās, deputāta Ādamsona kaujinieciskajiem saukļiem pieskandētās „pedofilu lietas” izmeklēšanas? Ja beigu beigās ikvienam kļuva skaidrs, ka nekādas lietas nemaz nav bijis, tikai varen šmucīgs melnā piāra pasākums?
Labi, tā jau ir sena pagātne. Bet nupat darbu beidza „Oligarhu Rīdzenes sarunu” parlamentārā izmeklēšanas komisija. Nedēļām ilgi komisijas locekļi ar rūpjpilnu koncentrēšanos uzklausīja gan oligarhus, gan dažādus lieciniekus un tuvu stāvošas personas. Tauta kāri tvēra jaunumus, sak, vai tad nu patiešām nekas nenotiks? Kaut kas tiks atklāts, atzīts, noskaidrots un izrisināts? Komisijas priekšsēde Sudrabas kundze dziļā nopietnībā sniedza intervijas plašsaziņas līdzekļiem, žurnālisti uzdeva āķīgus vai gluži gludenus jautājumus (atkarībā no tā, kādu kursu proponē attiecīgā masu medija saimnieki). Un visu laiku, klausoties Sudrabas kundzes izsvērtajās un visnotaļ korektajās atbildēs, galvā kā uzmācīgs pantiņš skandējas „Es neesmu es, un arī kažoks nav mans!” – tas varbūt vēl nesenējo Ziemassvētku iespaidā.
Vēl mēs dabūjām dzirdēt arī šo to no iztaujājamo personu teiktā. Tiec nu gudrs – viens apgalvo, ka nekā tāda nav teicis, otrs pauž, ka runātajā nav nekā pretlikumīga, trešais dievojas, ka nepazīst ne pirmo, ne otro, nav bijis nekādu sarunu (kazi, varbūt tādas „Rīdzenes” arī nav bijis, ko?). Vārdu sakot, „mīļais vīrs, tas, ko tu vakar redzēji, nav taisnība!” (arī no dzīves pazinēja Hašeka).
Bet nu ir gala ziņojums. Ārkārtīgi svarīgs dokuments, pie kura ilgi un rūpīgi strādāts – vai tam nevajadzētu viest ilgi gaidītas pārmaiņas Latvijas politikā? Gan ētiskas, gan ekonomiskas, galu galā zināmā mērā pat estētiskas! Kaut ko tādu, kas nav bijis pa spēkam nevienai no 22 iepriekšējām komisijām! Cerība, kas mirst pēdējā un vienlaikus ir muļķa mierinājums – vai tā?
Taču pēc miera un klusuma, kas pēc galaziņojuma tapšanas kā liega sniega sega nolaidies pār plašsaziņas līdzekļiem (ja nu varbūt pavīd kāda sīciņa vērpetīte), iz krūtīm laužas nopūta: „un mēs, muļķi, domājām, ka…”
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
