Pavisam nesen kāds no galvaspilsētas ziņu portāliem bija publicējis, kā tagad moderni saka, asu iedzīvotāja viedokli. Izlaižot daļēji necenzēto leksiku minētajā publikācijā, kopsavilkums ziņai bija tāds: braucu no rītiem sabiedriskajā transportā, bet tur pilns ar visādām tantiņām un onkulīšiem, kas, zinies, izmanto bezmaksas braukšanas iespējas, lai sastrēgumstundās piepildītu sabiedrisko transportu, dodoties sazin kādās gaitās. It kā cita laika nebūtu. Un vispār, kur viņiem braukāt apkārt – lai sēž mājās, nav ko apkārt vazāties…
• • •
Kamēr rīdzinieki par šo “šaušalīgo netaisnību” var tikai rezonēt sociālajos tīklos un ziņu portālu viedokļu sadaļās, Ventspilī viss ir citādāk. Un, no valdošo skatu punkta raugoties, protams, labāk. Jo pilsētas valdošie spēki jau sen sapratuši, ka ventspilnieku pensionāriem un citiem dzīves pabērniem tiešām nevajag aizpildīt pilsētas sabiedrisko transportu un tādējādi traucēt aktīvajai iedzīvotāju daļai un tūristiem pārvietoties pa mūsu sakopto pilsētu ar rītdienu. Kamēr Rīgā un citās lielajās pilsētās izdabā šai “kategorijai”, tikmēr pie mums valda stingra kārtība: gribi braukt, velc ārā maciņu un maksā. Un viss. Jo, kā zināms no latvju tautas gara mantu pūra, padosi velnam mazo pirkstiņu, apēdīs visu roku. Un tad jau, kas zina, bez maksas gribēs vizināties arīdzan skolotāji, policisti, ārsti un, nedod dies’, vēl arī citi.
Taču šādai attieksmei nekādi negrib piekrist domes opozīcijas deputāti, kuri jau, kur tas laiks, kā bija iesnieguši domē lēmumprojektu par bezmaksas braukšanas nodrošināšanu sabiedriskajā transportā pilsētas senioriem. Tā kā domes opozicionāri pēc pozīcijas domām paši nesaprot, ko viņi raksta, runā un domā, tad valdošie nosprieda, ka šāds priekšlikums pat nav izskatīšanas vērts. Jo pozīcijas viedoklis ir skaidrs: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, respektīvi, lai tie pensionāri sēž mājās, ada zeķes (sievietes), ar mazo virtuves nazīti drāž koka figūriņas (vīrieši), bet visi kopā risina krustvārdu mīklas. Turklāt, kā zināms, Ventspils ir pilsēta neliela, var visur aizstaigāt arī kājām, jo pensionāram tāpat nekur nav jāsteidzas…
Valdošie sen sapratuši, ka sabiedriskais transports domāts tiem, kas var maksāt. Pilsēta, ziniet, nav nekāda labdarības biedrība, bet nopietna organizācija, kam jādomā par nopietnām lietām, stratēģijām un Eiropas naudas apgūšanu. Galu galā – katram senioram taču noteikti ir kāds radagabals, kas vajadzības gadījumā var aizvizināt vecīti līdz veikalam un, kas zina, pat līdz teātrim vai pilsētas svētku uguņošanas pasākumam, kuru noskatīties gan ir katra patriotiski noskaņota Ventspils seniora svēts pienākums.
Tiesa gan, neatbildēts paliek jautājums, kā tad paliek ar rūpēm par cilvēkiem, tostarp – arī pensionāriem. Nav jau noslēpums, ka tieši viņi ir aktīvākie vēlētāji, tātad tie, kas pēc nepilniem trim gadiem atkal balsos pašvaldību vēlēšanās. No otras puses, trīs gadi ir ilgs laika posms. To laikā pensionārs (kā zināms, ar vecumu atmiņa jau labāka nepaliek) var pat aizmirst, kad, kas un kāpēc tās bezmaksas braukšanas iespējas piešķīris. Bet pensionāru balsu makšķerēšanas nolūkos var paspēt arī citas lietas izdarīt. Piemēram, pāris mēnešu pirms vēlēšanām piešķirt katram pilsētas senioram kādu pārtikas paciņu, dāvanu karti “viena iksa Maksimā” vai pat vienreizēju pabalstu pilsētas vārdā. Tā teikt, divi zaķi ar vienu šāvienu. Gan pilsētai lētāk nekā “sponsorēt” braukšanu pilsētas autobusos, gan labais žests no varasvīru puses parādīts.
Ventspils vienmēr bijusi sava ceļa gājēja. Ja tajā tālajā Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā vai Valmierā arī kādam šķiet, ka pensionāriem kaut kas pienākas, tad mūsu pilsētā savus vadoņus mīl tāpat. Arī tad, ja tur pusbadā, arī tad, ja nelaiž ārā no mājas. Saimnieks taču jāmīl, vai ne? Vismaz tāds iespaids par saviem iedzīvotājiem pašreizējai varai ir radies…
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
