MEDIJU ZIŅA. Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrija (VARAM) ir pārpārēm angažēta. Un to ilgstoši, dažādos posmos ir pārvaldījuši cilvēki, kuriem primāri ir svarīgas šauru personu grupu intereses. Arī pašlaik, kad VARAM vada Kaspars Gerhards. “To vidū ir bijuši gan Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) pārstāvji, tai skaitā pašreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis, gan citu partiju pārstāvji, kuri mandātu pārvaldīt VARAM ministriju saņēmuši apmaiņā pret lojalitātes apliecinājumiem Ventspils režīmam. ZZS ir pilnībā saaugusi ar Ventspils varu.” (No ziņu portāla BNN intervijas ar Ventspils domes opozīcijas deputātu Aivi Landmani)
• • •
Radoša jeb, moderni sakot, inovatīva pieeja ir nepieciešama jebkurā sfērā un jebkurā jautājumā. To mūsdienās vairs nenoliegs neviens. Un kur nu vēl gadījumos, ja runa ir par tik nopietnu lietu kā valsts pārvalde. Radošam jābūt gan deputātam, gan ministram un pat jaunākā ierēdņa vecākajam palīgam, kas ikdienā aizpilda “ekseļa” tabulas ar pārliecinošas augšupejas rādītājiem. Beidzamajā laikā īpaši radošu pieeju valsts pārvaldes lietās demonstrējusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, kas piedāvā ļoti inovatīvus traktējumus savos pašvaldību darbības vērtējumos. Un te nu var tikai piekrist – ir jābūt ļoti radošiem, lai par vieniem un tiem pašiem jautājumiem vai potenciālajiem pašvaldību līderu pārkāpumiem sniegtu tik inovatīvi dažādas atbildes. Kas nav ļauts Ušakova un Amerika konglomerātam Rīgā, tas noteikti ir pieļaujams Rietumkrasta galvaspilsētā Ventas krastos vai, piemēram, “zaļzemnieku” ilgstoši kontrolētajā Jelgavā. Ja vienā vietā notiek “klaja opozīcijas deputātu ierobežošana”, kas nu nekādīgi neatbilstot demokrātiskas valsts pārvaldības principiem, tad otrā vietā – “runa ir par strukturētu un konstruktīvi organizētu svarīgu jautājumu apspriešanu”. Tā teikt, lai nebūtu nekāda “bardaka”, opozīcijai balsstiesības var nedaudz, diplomātiski sakot, ierobežot.
Un te nu var tikai piekrist mūsmāju opozīcijas deputātam Aivim Landmanim – nav pat īsti svarīgi, tieši kuras partijas vai politiskās apvienības pārstāvis nokļuvis ministrijas vadībā. Jo no viņa patiesībā atkarīgs ļoti maz. Galvenais, kā un ko dara milzīgais ministrijas aparāts, vadošie ierēdņi un “atslēgas amatos” ieceltie (iebīdītie) personāži. Reizēm pat kļūst žēl ministra, kuram jāskaidro nereti tik pretrunīgie ministrijas sagatavotie lēmumi par vienas vai otras pašvaldības darbību. Jo nav taču noslēpums, ka ministri nāk un iet, bet “aparāts” paliek. Un tad atliek tikai minēt, vai pieņemtie lēmumi ir nekompetences, savtīgas ieinteresētības vai, runājot Aivja Landmaņa vārdiem, šauru politisko grupu interesēs. Tādu “grupu” vai personu, ar kuru svētību viens vai otrs augstākais ierēdnis un šī ierēdņa komanda tikusi pie siltām vietiņām ministrijas augstākajos ešelonos.
Tiesa, neba nu VARAM ir vienīgais “purvs” valsts pārvaldes sistēmā. Līdzīgas problēmas bijušas arī citviet. Un arī politiskais liktenis cilvēkiem, kas tiešām vēlējušies kardināli mainīt pašu sistēmu, vēlējušies pagriezt pārvaldes smagsvara vilcienu attīstības virzienā, ir bijis visnotaļ līdzīgs. Izsakoties tēlaini – šie cilvēki tika sistēmas un ieinteresēto grupu “samalti” nežēlīgajās varas dzirnavās. Piemēram, bijušā VARAM ministra Edmunda Sprūdža visai atklātā nobīdīšana no politiskās dzīves skatuves. Piemēram, aktīvā izglītības sistēmas reformatora Roberta Ķīļa vai biju- šā tieslietu ministra Jāņa Bordāna “noēšana” brīžos, kad visi trīs minētie ministri tā nopietni ķērušies nevis pie kosmētiskām vai publikai labi redzamām, bet tomēr sīkām reformiņām, bet gan pie kardinālas visas sistēmas maiņas. Un te itin labi sasaucas vairākas intereses. Pirmkārt, jau pašas Sistēmas – tātad ierēdņu “aparāta” – nevēlēšanās pēc jebkādām būtiskām izmaiņām, kas var tieši ietekmēt ierasto un iesīkstējušo pastāvošo lietu kārtību. Otrkārt, to (atkal runājot Aivja Landmaņa vārdiem) grupu un personu intereses, kas esošo Sistēmu nekrietni izmanto savās savtīgajās, ne valsts interesēs.
Apvienojot šo abu grupu iespējas ietekmēt procesus, rodas potenciālajiem reformatoriem vai vienkārši godīgiem politiķiem gluži vai nāvējoša kombinācija, kuru izturēt ir grūti, ja ne neiespējami. Pašai Sistēmai ir iespējas ministrijas iekšienē bremzēt un pat boikotēt iecerētās pārmaiņas, jo – gluži loģiski – ministrs var nākt ar savu vīziju, bet tās realizācija, vienalga, gulsies uz tiem pašiem neieinteresēto ierēdņu pleciem. Un kāpēc gan konkrētajam labā amatā esošajam darīt, ja var arī nedarīt. Vai vismaz – pagaidām nedarīt. Kas zina, varbūt ministrs tūlīt nomainīsies, un nebūs jādara vispār. Savukārt ieinteresētajām grupām vai personām parasti ir resursi – gan finansiāli, gan mediju –, kas ļauj nomelnot potenciālos reformatorus arī publiskajā telpā, tādējādi noskaņojot arī sabiedrisko domu, kas rezultējas vēlēšanās nododamo balsu izskatā.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
