Jau gandrīz gadu katru nedēļu pie lasītājiem nonāk mūsu laikraksts “Ventspilnieks.lv”. Jau gandrīz gadu mēs esam centušies parādīt, kā un kādēļ lietas Ventspilī notiek tieši tā un ne citādi. Jau gandrīz gadu esam pieraduši nebnīties, ka pie mums viss ir citādi nekā tepat blakus – citviet Latvijā. Un tomēr – ik pa brīdim uzmācas tāda skaudra sajūta: vai tiešām var arī tā? Vai tiešām drīkst izdarīt tā, un par to nekas nav?
Viens gan ir skaidrs – Ventspilī viss notiek ar vērienu. Ja reiz kaut kas vispār notiek, tad tam jābūt lielākajam, grandiozākajam, dārgākajam un epohālākajam. Vienalga, vai runa ir par “projektiem”, kas tiek realizēti, vai, piemēram, pilsētas pārvaldīšanas sistēmu. Vai kādā citā Latvijas pašvaldībā vispār kādam var ienākt prātā nedot ievēlētajiem deputātiem informāciju par pilsētas budžeta tapšanu? Nē, nē, dažiem jau informācija tiek dota, pat vēl vairāk – ir pat iespējas pasēdēt pie Lielā Onkuļa galda. Tad, protams, ir jāievēro daži sīki noteikumi un dažas uzvedības normas, respektīvi, jābūt pietiekami pakalpīgam un vajadzīgajā brīdī jāpaceļ pareizā roka un jānospiež pareizā poga. Un Lielais Onkulis tad pavērš savu visžēlīgo vaigu sava satrapa virzienā.
Vai kādā citā Latvijas pašvaldībā vispār kādam var ienākt prātā, ka par parastu un ikdienišķu “deputāta darbu” var maksāt dažādas algas, turklāt tik dažādas, ka “augstākā ešelona” (lasi – pakalpīgāko un neprotestējošo pozīcijas deputātu) atalgojums, salīdzinājumā ar apakšgalu, ir dalāms vairākas reizes? Lai aizdomātos līdz tam, Vadonim acīmredzot ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par savu “taisnību”: tie, kuri kalpos, tiks atalgoti, bet pārējiem, kas nav tik cītīgi kalpošanas ziņā, vajadzēs sēdēt pie sausiņiem un ūdens. Vai kaut kur citur valsts un pašvaldību institūcijās, kapitālsabiedrībās vai iestādēs varētu rasties situācija, kāda tā ir Ventspils brīvostā – vadītāji iecelti vēl tālos aizlaikos, pat neuzskatot par vajadzīgu no pašvaldības puses paprasīt kaut formālu atskaiti par savu darbību vai leģitimizēt viņu atrašanos brangi atalgotos amatos? No otras puses – kādēļ gan prasīt atskaites vai stratēģijas? Viss taču tāpat ir skaidrs, jo procesu taču vada Lielais Onkulis pēc savas gaumes un izjūtas. Kaut kādiem opozicionāriem gribas kaut ko zināt? Nu, un tad? Jo runas vīriem ir spēks rokā, un, ko tie nospriež, tas paliek, vairāk nekā – kā rakstīts latviešu literatūras klasikā.
Nenoliedzami, “Ventspilnieka.lv” uzdotie jautājumi vismaz Ventspils kontekstā ir tikai retoriski. Tātad tādi, kuri nemaz neprasa atbildi. Jo ikkatram mūsu pilsētā ir labi zināms, kurš te ir saimnieks. Vienīgais, kas šķiet galīgi un absolūti nesaprotami – kā un kāpēc tik salīdzinoši nelielā valstī varēja izveidoties šāds absolūts tiesiskā nihilisma anklāvs. It kā pilsētas robeža būtu kāds neredzams “spēka lauks”, aiz kura likumi, lēmumi, tiesību akti un citi dokumenti nestrādā. Bet “viens likums, viena taisnība visiem” darbotos “tur, ārā”. Tā teikt, kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Lai tie pārējie citos novados un pilsētās dzīvo pēc Satversmes un citiem mazāk nozīmīgiem likumiem, bet mums šeit – Ventspilī – viss ir “pa savam”. Diemžēl “pa savam” šajā gadījumā nozīmē nebūt ne kaut ko labāku, tīrāku, taisnīgāku un demokrātiskāku. “Pa savam” nozīmē pavisam kaut ko citu.
Nav šaubu, ka vārds “demokrātija” ventspilnieciskajā izpratnē ir pavisam slikts vārds. Pat lamuvārds. Jo īstā izpratnē ir jābūt Imperatoram, kura rokās ir absolūta vara – celt, jaukt, apbalvot, sodīt. Paglaudīt galviņu paklausīgajiem, bet ieslēgt soda siekstā pilsētas galvenajā laukumā tos, kas ir pretī. Jo Ventspilī nav pašvaldība. Ventspilī ir patvaldība. Savukārt patvaldībā ir patvaldnieks. Kā tāds Ventspils tautas tētiņš, kam labāk par visiem pārējiem ir zināms, kas vajadzīgs pašam, kas Sašam, bet kas ierindas pilsonim.
Jautājums “kas notiek Ventspilī?” paliek. Atbilde uz to diemžēl pašlaik nav ventspilnieku ziņā. Drīzāk uz šo jautājumu būtu jāatbild kādam tur, ārā – Rīgā, atbildīgajās ministrijās, tiesās un prokuratūrā. Kā tas ir iespējams, ka vienā pilsētā ir iespējams tik atklāti spļaut virsū procesam, ko mēs saucam par pašvaldību labas pārvaldības praksi? Kā tas ir iespējams, ka senais novēlējums “lai tev viss būtu, bet par to nekas nebūtu” var darboties vienā nelielā pilsētā tik tiešā veidā?
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
