28. aprīlī, tātad – tieši pēc divām nedēļām, Latvija atkal celsies kājās. Stāsies darba ierindā un jau desmito gadu parādes solī dosies kopt aizķēzītās un vēl nesakoptās valsts vietas. Saraksti vairumā novadu un pilsētu jau sataisīti, piemēslotās apkaimes, kā ierasts, Lielajā Kartē iezīmētas. Un, kas zina, varbūt Lielās Talkas desmitgadē tiks sisti un pārsisti jauni apmeklējuma un darboties prieka rekordi…
Nenoliedzami, Lielā Talka ir viena no vērienīgākajām un pozitīvākajām otrās Latvijas brīvvalsts sabiedriskajām iniciatīvām. Iespaidīgais talkas dalībnieku skaits, sakopto teritoriju un aizvākto atkritumu uzskatāmās foto ilustrācijas un reportāžas varētu pat radīt iespaidu, ka strauji aug arī sabiedrības kopējā apziņa, liekot arvien lielākam cilvēku skaitam saprast, ka būtībā jau viss ir pavisam vienkārši: nemēslot ir pareizi, nepiedrazot pašu pagalmu, ielu vai mežu ir normāli, savākt aiz sevis radušos atkritumus ir nepieciešams vienmēr. Un tad nebūs vajadzīgas ne lielas, ne mazas talkas, jo nebūs taču, ko vākt un savākt, un cilvēku pozitīvo aktivitāti varēs ievirzīt nevis citu mēslu savākšanas, bet gan, skaļi sakot, attīstības virzienā. Proti, atkritumu vākšanas vietā varētu, piemēram, stādīt puķes, ierīkot bērnu rotaļu laukumus, veidot nākotnes skaistumu… Pagaidām gan vēl līdz tādam attīstības līmenim neesam nonākuši. Diemžēl. Kaut gan teju ceturtdaļmiljons talkas dalībnieku laikam būtu pieskaitāmi tiem cilvēkiem, kuri paši varētu cienīt citu un savu darbu – tātad diezin vai plastmasas “bamšļa” pudeli izmestu kaut kur sētmalē vai uz ielas, diezin vai sava atkritumu spaiņa saturu izgāztu tuvējā mežā, bet dzīvokļa remonta veco reģipsi – Ventā.
Vēl pērn Lielās Talkas vispārējo pozitīvismu aizēnoja ilggadējas talkotājas stāsts – par Staldzenes pludmales un tuvējā Būšnieku ezera apkārtnes sakopšanu. Stāsts izrādījies nebeidzams – sakoptā pludmale, mežs un ezera apkārtne tieši pēc gada atkal ir tādā pat stāvoklī kā iepriekš. Un te nu mazliet noplokot optimisms. Vēlreiz citējot minēto talcinieci: rokas nolaižas, jo tie mēslotāji taču esam mēs paši. Neba nu kāds kaut kur no malas speciāli dodas uz mūspuses jūrmalu, ezeriem vai mežiem, lai ieriebtu un piemēslotu. Pašu ļaudis vien būs. Tātad: apkopojot statistiku, sanāk, ka ceturtdaļmiljons talcinieku nemēslotāju ik gadu vāc kopā apmēram tāda paša daudzuma ļaužu sastrādāto…
Nevar noliegt, Latvija lēnām un pamazām vien kļūst tīrāka un sakoptāka. Cerams, ka aug arī cilvēku apziņa: gan par atkritumu šķirošanu, gan to, ka mēslot vispār ir slikti. Tomēr kāda nejauši noklausīta saruna starp pašvaldības policistu un kādu bravurīgu mazgadīgu puišeli liek domāt, ka darāmā vēl daudz. Vispirms jau audzināšanas ziņā ģimenē, tad varbūt arī skolā… Policists aizrādīja puišelim, ka iesviest tukšo “kolas” pudeli krūmos nedrīkst un lika puišelim pudeli pacelt un izmest tuvējā atkritumu tvertnē. “Un ko tad darīs tie bezdarbnieki, ja es visu savākšu,” atcirta puišelis… Ja vēl zēnisko bravūru varētu saprast, tad viņa teiktais liek aizdomāties: ne jau pats bērns būs izdomājis tik sarežģītu argumentu. Tātad viņam mājās ir tieši tāda attieksme, tieši tāda nostāja, tieši tāda pieaugušo rīcība. Mēs piemēslojam, mēs drīkstam to darīt, mēs būtībā varam visu, ko gribam. Un gan jau kāds aiz mums to savāks… Sētnieki, “simtlatnieki” vai talkotāji. Bet mēs mēslosim atkal.
Pozitīvais piemērs esot visiedvesmojošākais un arī vismotivējošākais. Motivējošs ne tikai darīt (proti, doties sakopt savu sētu, pagalmu, ielu, pilsētu, valsti), bet arī nedarīt. Neizmest to izdzerto “kolas” pudeli pa automašīnas logu, neatstāt sava ģimenes piknika atkritumus mežā, neielingot tukšo alus bundžu Ventā vai cigarešu paciņu piejūras krūmājā. Ja pats esi piedalījies, pats esi savācis tos atkritumu kalnus, tad noteikti nākamreiz nebūsi starp mēslotājiem. Sāksim katrs pats ar sevi, piedalīsimies un būsim aktīvi. Vienalga, vai talkosim draugu kompānijā kādā no pilsētas nesakoptajām vietām, savas skolas vai mājas apkārtnē, vai pat paša sētā – galvenais ir darīt. Un tad tiešām varēsim jau globālā mērogā būt lepni: Latvija kļūst tīrāka, skaistāka un labāka vieta dzīvošanai. Mums visiem kopā un katram atsevišķi.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
