Vecais un “bārdainais” joks par slimnīcā ievietoto pacientu vidējo temperatūru, kura esot normas robežās, šķiet, tiek piesaukts teju vienmēr, kad jāiepazīstas ar kārtējo Centrālās statistikas pārvaldes “vidēji statistisko” ziņojumu. Nupat CSP nākusi klajā ar ziņojumu par Latvijas iedzīvotāju mājokļu uzturēšanas izdevumu segšanu.
Protams, šādi ziņojumi kopumā ir vajadzīgi, jo “vidējās temperatūras” mērījumi, lai arī principā neliecina neko par katra konkrēta iedzīvotāja vai pat iedzīvotāju grupas problemātiku, dod iespēju novērtēt kopējās tendences un, iespējams, pasaka priekšā kādas nebūt prioritātes, kuras vienā vai otrā jomā būtu svarīgas. Taču daudz bēdīgāk ir tad, ja šādus kopējos pētījumus un ziņojumus vēlāk izmanto, lai, gudri izsakoties, makro rādītājus piemērotu mikro vajadzībām. Vai, citiem vārdiem sakot, staipītu pēc kāda (kādu) vajadzības. Jo, kā zināms, ir meli, lieli meli un statistika. Minētais CSP ziņojums bezkaislīgi rāda, ka grūtības vai ļoti lielas grūtības segt mājokļa uzturēšanas izdevumus ir vientuļiem pensionāriem – 49,7 procenti, taču tajā pat laikā pētījums secina, ka tikai 6,8 procenti no šīs grupas cilvēkiem kaut reizi gada laikā kavējuši maksājumus. Kādus “tālejošus” secinājumus mēs varam no šiem diviem skaitļiem izdarīt? Un te nu parādās vesela virkne iespējamo variantu. Varianti piemērojami atbilstoši interpretētāja vajadzībai.
Apkopojot divās lielās grupās, secinājumi iedalītos no “viss ir slikti, mēs taču teicām, ka vientuļie pensionāri mirst badu” (jo puse no viņiem nespēj savilkt galus kopā) līdz “runas par nabadzību ir pārspīlētas” (jo puse no viņiem gana labi tiek galā ar visu, bet tikai nieka nepilni 7 procenti kaut ko nevar samaksāt). Tātad – staipām šo statistiku atkarībā no situācijas vai vēlēšanās kādam (kādiem) kaut ko iestāstīt. Teorētiskajā un ideālajā valstī noteikti minētais pētījums (tāpat kā virkne citu) varētu tikt izmantots, lai statistiskā informācija būtu tikai papildus informācija (tātad – palīglīdzeklis) rīcībai, izvērtējot pētījumā iegūtos datus kādas pozitīvas programmas izstrādei un realizēšanai. Taču tas būtu teorētiskajā un ideālajā valstī. Kamēr reālajā un daudz piezemētākajā dzīves īstenībā šis un citi līdzvērtīgi pētījumi un CSP ziņojumi vairāk tiek izmantoti kā iegansts, lai meklētu un atrastu līdzekļus sevis (savas partijas, iestādes utt.) popularizēšanai vai konkurentu noriešanai, izmantojot atsevišķus no konteksta izrautus skaitļus. Tātad konsekventi tiek jaukti cēloņi ar sekām. Un otrādi – sekas ar cēloņiem.
Tas ir tāpat, kā lasot ziņojumu par valsts koncerna “Latvenergo” pērnā gada milzu peļņu. Varam priecāties, ka valsts akciju sabiedrība strādā efektīvi, efektīgi un vairo mūsu valsts budžetu. Tātad “Latvenergo” viss ir kārtībā. Var tikai novēlēt – tā turēt. Taču, no otras puses, vai ir normāli, ka valsts kompānija, kurai taču kā valstij, tātad – iedzīvotājiem, piederošam uzņēmumam būtu jāstrādā ne tik daudz peļņas, cik iedzīvotāju interesēs, darbojas ar tik milzīgu peļņu? Turklāt apstākļos, kad (kā liecina augstāk minētais CSP ziņojums) trešdaļai iedzīvotāju (32,9 procentiem) ir ļoti apgrūtinoši segt mājokļa uzturēšanas izmaksas? Kā redzams, skatupunkts, no kura tiek vērtēta viena vai otra statistiska ziņojuma skaitļu virkne, ir ļoti svarīgs. Pat vissvarīgākais.
Un te nu laikam ir jārunā par morāli un ētiku, par diskusiju kultū- ru, par spēju vienoties kopēja mērķa vai mērķu labad, par savstarpējo cieņu, kas pretstatīta savtīgumam un pašlabumam. Taču viss minētais, lai cik nebūtu bēdīgi, mums vēl bērnu autiņos. Tāpat kā spēja saskatīt konkrētu cilvēku aiz bezgalīgajām skaitļu, procentu un teicamo makro rādītāju virknēm. Jo ir taču skaidrs, ka viens pensionārs, kurš nopelnījis vai “nopelnījis” vairākos tūkstošos mērāmu pensiju, pamatīgi “pavilks uz augšu” kopējo jeb vidējo statistisko pensiju rādītāju. Un šajā gadījumā kādam (kādiem) būs izdevīgi analizēt “pacientu vidējo temperatūru”, nevis iedziļināties “vidējo rādītāju” analīzē un vērtēt, piemēram, atsevišķi ņemtas pensionā- ru grupas. Nē, nē, runa nav par CSP pētījumu un ziņojumu kritiku vai, pasarg’ Dievs, aizliegšanu. Tieši otrādi, šādi ziņojumi ir vajadzīgi. Runa ir par spēju analītiski interpretēt ziņojumus, lai tie dotu reālu labumu, ne tikai vielu pārdomām vai argumentus savas taisnības pierādīšanai politiskajās, sociāli ekonomiskajās un publiskajās cīņās.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
