Kādā pirmās Jaungada darba dienas radioraidījumā pie mikrofoniem bija sanākuši dažnedažādi “kouči” (kā tagad moderni sevi dēvē cilvēki, kuri, tā teikt, pēc trīsnedēļu kursiem tādu pašu “kouču” vadībā māca citus dzīvot). Un visi vienojās “kopējā dziesmā”, ka visas Jaungada apņemšanās parasti izkūpot gaisā pēc divām nedēļām. Taču astoņiem procentiem ļaužu pat izdodas šīs apņemšanās realizēt dzīvē. Esot gan viens nosacījums – jānoturas 90 dienas. Tad gan apņemšanās un to realizācija saņemot teju vai ieraduma statusu. Jo 90 dienas esot tas termiņš, pēc kura apņemšanās iegūstot neatgriezenisku raksturu… Tātad (loģisks secinājums) – jātrenē gribasspēks, jāmēģina pārkāpt sev pāri un jāievieš jauns dzīves ritms vismaz 90 dienas.
90 dienas gan būtu itin pieklājīgs termiņš ne tikai personisko solījumu pildīšanā vien. Arī valstiskā līmenī trīs mēnešu termiņš var izrādīties gana pieklājīgs, lai saprastu, vai pērnā gada solījumi vest tautu uz saulaino tāli tiešām izrādīsies reāli piepildāmi. Tiesa gan, pāris jomās jau tagad skaidrs, ka nekāda dižā panaceja un visu problēmu risinājums nav gaidāms. Viens piemērs – jaunā nodokļu sistēma, par kuras nepieciešamību tika zvanīti finanšu zvani un pūstas Jērikas stabules visu pērno gadu. Jau uzreiz pēc gadu mijas mūsu finanšu galvenā persona apņēmīgi solījās: labosim visas reformas ieviešanā radušās nepilnības. Kā smejies, sistēma vēl nav sākusi darboties, bet nepilnības tātad jau ir. Un, piepūlē piepūtuši vaigus, reformas autori gatavi tās labot. Tas, protams, ir labi. Jo, pirmkārt, neviens un nekas taču nav ideāls. Un, otrkārt, apņemšanās pati par sevi jau ir svarīga. Tas jau nekas, ka izmēģinājumu trusīšu lomās būs teju ikkatrs Latvijas iedzīvotājs. Galu galā (tas jau treškārt) – ja nav nekādas reformas un viss stabili un prognozējami rit savu gaitu, tad nav interesanti dzīvot. Bet ļaudis vēl var padomāt, ka tajā Finanšu ministrijā ierēdņi neko nedara. Ne tā, kā tagad: ir reforma, tā ir jālabo, jāpieslīpē, jārevidē. Tātad darbs ierēdniecībai nodrošināts.
Ne mazāk spraigas apņemšanās un svinīgie solījumi bijuši arī citās jomās. Piemēram, medicīnā un veselības aprūpes nodrošināšanā iedzīvotājiem. Jaunā e-veselības “pakete” gan lāgā nedarbojas. Vai, pareizāk sakot, īsti “nevelk” līdzi modernajām tehnoloģiskajām prasībām. Taču – par ko tur lieki uztraukties – gan jau 90 dienu laikā pamazām sāks rullēt kā pa Vācijas autobāni. Mazlietiņ tikai jāpaciešas. Ja arī kādam kaut kas nesanāks, vai kāds pa starpu paspēs nomirt, norakstīsim, militāristu terminoloģijā runājot, “samērojamos zaudējumos kopīga mērķa labad”. Starp citu, ja reiz ierunājāmies par militāristiem, tad noteikti jāatceras solījums tieši Latvijas simtgades gadā nodrošināt NATO prasītos divus procentus no iekšzemes kopprodukta aizsardzības vajadzībām. Solījums, nenoliedzami, svētīgs un vajadzīgs – jo kā gan mūs gribēs sargāt draugi un partneri, ja mēs paši sevi nesargājam. Tiktāl viss būtu skaidrs, tikai pagaidām ne pašiem runasvīriem, ne naudas plānotājiem nav īsti zināms, kā līdz tiem vajadzīgajiem procentiem tikt… Varbūt šo 90 dienu laikā izdodas izdomāt? Un ja tā, tad mēs noteikti būsim baltā zirgā NATO priekšējo līniju pirmajās rindās. Ja nekā citādi, tad taču vienmēr var palielināt budžeta deficītu. Vai, piemēram, vēl par kādu centiņu “pielabot” akcīzes nodokļa likmi benzīnam. Vai uzņēmuma ienākuma nodoklim. Uzņēmēji un uzņēmumi taču pacietīsies kopīgas nākotnes labā. Nē, nē, te nav jādomā par to, ka kādam kaut ko ņems nost. To nedrīkst, jo sasolīts ir visiem – policistiem, skolotājiem, ārstiem un medmāsiņām.
Mērķim dzīvē ir jābūt, to pateiks jebkurš sevi cienošs “koučs” (jebšu “dzīves treneris”, ja runājam latviski). Ja nav mērķa, nav motivācijas. Ja nav motivācijas, tad atliek vienīgi pīkstēt par dzīves nedienām siltās čībās uz dīvāniņa, grimstot ikdienībā un pat, nebaidīsimies šī vārda, bezcerībā par nākotni. Mērķi, kā redzams, mums ir. Vai būs arī to sasniegšana? Jebšu būs, kā vienmēr: gribējām, kā labāk, sanāca, kā parasti. Svētku brīvdienas ir beigušās, sācies jauns darba gads. Lai tas mums visiem izdodas, lai iznāk piepildīt gan savas apņemšanās, gan solījumus, gan iegūt jaunus draugus un jaunus panākumus. Un “Ventspilnieks.lv” tic, ka tā arī būs: paši ar saviem spēkiem, ticību sev un savējiem. Turklāt bez visiem “kouču” padomiem. Jo savas laimes kalēji mēs tomēr esam paši.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
