Sena anekdote vēsta, ka dzīve esot kā zebras strīpas – te melnā, te baltā, bet visas, vienalga, beidzoties zebrai zem astes. Un tad nu katram pašam atliek nolemt, kāda tad tā zebra ir: balts zirgs ar dažām melnām strīpām, vai melns zirgs ar dažām baltām strīpām… Tieši šīs analoģijas no dzīvnieku pasaules vistiešāk asociējas arī ar pašmāju šī rudens sabiedrisko aktivitāti numur 1 – Saeimas vēlēšanām.
Valsts galvenais ministrs Māris Kučinskis nule kā sākušos Saeimas priekšvēlēšanu maratonu jau paspējis nodēvēt par tik “melnu”, cik melnu vēlētājs vēl nebūs piedzīvojis. Un jāsaka – tālu no patiesības viņš nav. Kompromātu straumes gluži kā Niagāra gāžas pār lētticīgo un revolucionārās pārliecības pārņemto smadzenēm. Ja arī pats kompromātu karš vismaz priekšvēlēšanu kontekstā nav nekas jauns, tad jaunas ir formas, kādās šis karš izpaužas. Un tieši tas satrauc visvairāk. Iepriekš bija pierasts, ka šāda formāta kari vairāk aprobežojas ar publiskiem, bet ļoti vispārīgiem konkurentu nomelnojošiem saukļiem, kas tālāk par lozungu līmeni neaizgāja: zaglis, korumpants, kas tautu iedzinis nabadzībā… U.t.jp., u.t.t. Bet aicinājums uz rīcību bija apbrīnojami līdzīgs it visiem potenciālajiem Saeimas krēslu kārotājiem. Vieniem – nomest veco eliti un izmēzt šos Augēja staļļus, lai dotu vietu jauniem Saulvežiem. Otriem – vest valsti uz saulaino tāli traucē vien nelabvēļu klaigas un koalīcijas pārējo partneru neizlēmība. Šo uzstādījumu tad arī tiražēja priekšvēlēšanu diskusijas un publikācijas medijos.
Tagad laiki mainījušies. Dienaskārtībā parādījušies jauni X faili. Arvien biežāk un pārliecinošāk laikrakstu un portālu publikācijas un TV raidījumi pievēršas pēkšņi no nekurienes uznirušiem “papīriem”, atmaskojumiem un faktiem iz kandidātu grēcīgās pagātnes, kas normālos apstākļos būtu vien nenozīmīgi fakti, vai arī – gadījumoss, kad situācija nopietnāka – nekad neieraudzītu dienasgaismu. Eļļu ugunij pielej arī sociālie tīkli, kurus šajā gadījumā gribētos dēvēt par “tā saucamajiem sociālajiem tīkliem”, jo aktīvākie ziņu pārpublicētāji ir “it kā cilvēki”, kuri pamatīgos daudzumos “uzprasās draudzēties” reāliem ļaudīm. Visam klāt nāk arī vispārējo situāciju graujošas “ziņas”, kas, neraugoties uz savu absolūto idiotismu, ļaužu vidū tomēr gūst popularitāti… “No 2022. gada Latvijā tiks atceltas pensijas”, “Valmierā sagrūst lielveikals, ir bojāgājušie”, “No nākamā gada atkal tiks ieviests obligātais karadienests”, “Benzīns Igaunijā kļuvis uz pusi lētāks, Latvijā cenas aug”… Bet ziņās visā nopietnībā tiek iztirzāts fakts, ka “partijas X vadītājs” ir kukuļņēmējs, jo viņa 30 gadus neredzētais klasesbiedrs ir pieķerts, dodam kukuli ceļu policistam… Šķiet, katrs sociālo tīklu lietotājs būs manījis šos un vēl citus līdzīgus rakstus, ar norādi uz “kreiso” portālu uzturētām “ziņu lentēm”… Un manījis savu līdzbiedru vidū itin daudzus, kas ar šīm ziņām dalījušies un metušies komentēt.
Melnās kampaņas, protams, ir iedvesmojušās no Trampa un dažu Eiropas valstu galējo populistu panākumiem, ietverot savā arsenālā puspatiesības, neesošu “dokumentu” vicināšanu, “pierādījumus”, kas nav nekas vairāk par apgalvojumiem un sazin kādus līkločus metošām “loģiskām ķēdēm”, safabricētas fotogrāfijas un viltus ziņu virsrakstus. Doma viena – šī brīža uzdevums: sagraut uzticēšanos, nojaukt robežu starp patiesību un meliem. Un melnā strīpa baltajam zirgam tiek vilkta trekna jo trekna. Visā šajā “bezkompromisu cīņā” gan ir kāds fakts, kas plašākas publikas acīm paliek neredzams: kas ir šī procesa diriģenti? Jo kampaņu veidotāji, plānotāji un tiešie īstenotāji Latvijā ir mazskaitlīga “kopiena”, kas līdz šim “kampaņojuši” salīdzinoši civilizētā veidā. Taču apmērs un vēriens, ar kādu pie mums iebrāžas “kompromāts” un viltus ziņas, liek šaubīties par to, ka lielais ideju un “kompromātu kara” ģenerators atrodas kaut kur tepat. Atliek vien uzdot jautājumu: ar ko šīs vēlēšanas neredzamajiem režisoriem šķiet tik īpašas?
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
