Mediju ziņa: pērnā gada pēdējā ceturksnī Latvijas ekonomika beidzot ir pārsniegusi pirmskrīzes augstāko punktu, kas tika sasniegts 2007. gadā, norāda bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš. “Savukārt, skatoties uz 2018. gadu, šobrīd var pietiekami droši apgalvot, ka pozitīvās tendences Latvijas ekonomikā turpināsies,” norāda Āboliņš.
Re, kā sanācis! Mēs esam sasnieguši un pārsnieguši. Mēs esam noķēruši aiz gredzenā uzrautās astes trekno gadu nobaroto ruksi, lai neļautu tam aizlaisties uz siltākām un saulainākām tālēm. Tādēļ ruksēns tagad atkal sildīs savus treknos sānus pašu mājās. Ja ticam bankas “Citadele” ekonomistam, protams. Un vēl vairākiem augsti skolotiem, gudri mācītiem un plašajos pasaules ekonomikas ūdeņos peldošiem ekspertiem. Patiesībā iemesla neticēt nav, jo sausā statistika taču nemelo – IKP (ja kāds neizglītotais lauķis vēl nezina, tad saīsinājums IKP nozīmē “iekšzemes kopprodukts”) aug rūkdams, procenti griežas pa spirāli uz augšu, bet izaugsmes diagrammas līkne drīz skries debesīs kā helikopters – pilnīgi vertikāli. Nelaime te tikai viena – lielos vilcienos lielākajai sabiedrības daļai mūsu “lielais izrāviens” ir tikpat nozīmīgs kā jau pieminētajam ruksēnam stopsignāls.
Uz šo, maigi izsakoties, acīmredzamo nesakritību starp makro izrāvienu un mikro gāšanos bezdibenī norāda pats augsti skolotais ekonomikas eksperts. Jāsaka gan, savā komentārā par valsts satriecošajiem panākumiem viņš, tieši otrādi, ir slavējis mūsu izvēlēto ceļu, kas joprojām vedīšot augšup, taču starp rindām ir nolasāms zināms bezcerīgums “parastajam iedzīvotājam”. Un, proti, eksperts nosauc galvenos mūsu “izaugsmes” cēloņus: atkal atgriezušās ES investīcijas (respektīvi, dalām svešu naudu), no pelniem kā Fēnikss atdzimusi būvniecība (respektīvi, izaugsmi un peļņu lielajiem būvīpašniekiem nodrošinājuši lielie pasūtījumi, tie paši ES fondi un viesstrādnieku piesaiste), bet stabilitāti garantējis “Latvenergo” hidroelektrostaciju labais darbs (respektīvi, Daugava lietainajā vasarā plūdusi brašāk un ļāvusi “Latvenergo” labi nopelnīt). Cita lieta, ka šajā vispārējā rožu dārzā iemetusies arī pa kādai laputij, kas grauž kupli sazaļojušos rožu stādus un zaļās lapas: laika apstākļi gan bijuši nepiemēroti lauksaimniekiem (respektīvi, krietnai lauku reģionu sabiedrības daļai) un mežiniekiem (respektīvi, lielai nozarei ar daudziem “ierindas” darbiniekiem), bet uz kopējā fona, kā uzskata eksperts, tas galīgi nav nekas. Jo kopējos makro ciparus nudien šie lauķi nav izbojājuši… Taču visciniskākais ir cits secinājums: darba tirgus arvien vairāk kļūs arvien labvēlīgāks darba ņēmējiem, turklāt ir tendence vietējam darbaspēkam pieprasīt arvien lielākas algas. Tātad vidējā termiņā darba tirgus noteikti esot lielākais izaicinājums Latvijas ekonomikā, tomēr šogad, kā prognozē eksperts, situācija darba tirgū vēl nebūšot tāda, lai būtiski kavētu mūsu ekonomikas attīstību.
Citiem vārdiem sakot, ekonomikas straujo izrāvienu bremzē pašmāju darba ņēmēji jeb, runājot vēl skaudrāk, reņģēdāji, kas pieprasa sev lielākas algas un nevēlas strādāt par grašiem. Ja nebūtu šīs nejaukās tendences, kopējie cipari būtu vēl skaistāki, ekonomika plauktu un zeltu vēl vairāk, bet Latvijas “veiksmes stāsts” atkal izpelnītos Briseles komisāru uzslavas – lūk, kā šie izrāpās no kūtsmēslu bedres un, laimīgi plaukšķinot rociņas, raušas augšup ja ne gluži Everestā, tad Gaiziņā noteikti. Protams, protams, bankas ekonomistam, tāpat kā citiem t.s. investoriem, finansistiem un lieluzņēmējiem gluži labi piedienas runāt globālās kategorijās, jo neba nu viņiem ir jādomā par lauku viensētniekiem, daudzdzīvokļu vienistabas dzīvokļu apdzīvotājiem vai arvien augošo pensionāru pūli, kas prasa ēst. Un no šāda viedokļa viss ir pareizi. Ciniski, bet pareizi. Gluži tāpat kā strauji augošajā Brazīlijas, Indijas un vēl kādā citā ekonomikā – makro rādītāji aug rūkdami, bet mikro līmenī badā mirst arvien vairāk cilvēku. Kā saka klasiķi, kad lielgabali runā, mūzas klusē. Un galu galā kāda maršala vai ģenerāļa uzvarētajā kaujā kritušo tūkstoši ir tikai statistika vai konkrētā ģenerāļa labi veikts taktiskais manevrs, kas atnesis viņam slavu. Kurš gan skaitīs tos ziedotos bandiniekus, ja karalis var pretiniekam pieteikt šahu un matu…
Un tomēr. Gribētos taču ieraudzīt to rozā mākoņa stūrīti ne tikai pilīs, bet arī būdiņās. Lai augtu ne tikai makro, bet arī mikro līmenis. Tas, kurā dzīvojam mēs visi. Nu, labi, gandrīz visi – apmēram 95 procenti Latvijas iedzīvotāju. Bet nebēdāsim par niekiem, galu galā taisnība pasaulē nav bijusi jau kopš pirmās civilizācijas pirmsākumiem… Un jau pirmās Latvijas brīvvalsts laikā mūsu dzejas klasiķiem (piemēram, Vilim Plūdonim) bijis sakāms tieši tas pats: Kad saule sarkstot kāpu klēpī slīd Kā līgaviņa kaunīga un kautra, Tad jūrmalā, kur staltas villas spīd, Verd dzīves straume aizraujoši jautra. Kad saule tvīkstot jūras gultā krīt Un ap to dejo dimantkurpēs kāvi, Iz mālu būdām tīklus jūrā dzīt Lien stīvi, drūmi, salīkuši stāvi.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
