Mediju ziņa: valdība šonedēļ aiz slēgtām durvīm mainīja pirms diviem gadiem Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta pieņemto lēmumu noraidīt barikāžu laikā bojā gājušā kinooperatora Andra Slapiņa bērnu lūgumu ļaut viņiem saglabāt dubultpilsonību. Lēmums esot pieņemts vienprātīgi. 2015. gada 3. novembra sēdē, kad tika noraidīts Slapiņa bērnu lūgums saglabāt dubultpilsonību, piedalījās deviņi ministri, kuri turpina darbu arī esošajā valdībā…
Kā liecina publiski pieejamā informācija, viens no ministriem, kurš nu jau bēdīgi slavenajā 2015. gada valdības sēdē piedalījās, ir iekš- lietu ministrs Rihards Kozlovskis. Nē, nē, Kozlovskis jau nav slikts ministrs. Patiesībā pat varētu teikt, ka tīri labs. Tā lietas būtība vienīgi ir faktā, ka tieši iekšlietu ministrs bijis tas, kurš valdības sēdē “virzījis” minētā lēmuma pieņemšanu – acīmredzot ne tāpēc, ka ministram kaut kā personīgi nav iepatikušies bojā gājušā Andra Slapiņa bērni, bet gan tāpēc, ka šis jautājums ir tieši Iekšlietu ministrijas kompetencē. Šobrīd gan iekšlietu, gan ārlietu, gan zemkopības, gan pārējiem sešiem joprojām valdībā esošajiem ministriem viedoklis ir diametrāli pretējs. Taču tāda ir politika, tur neko padarīt nevar – vēji šobrīd pūš citā virzienā, citiem vārdiem, Andra Slapiņa bērnu “problēma” (atšķirībā no divu gadu senas pagātnes) pēkšņi kļuvusi publiska. Un tās, kā zināms, politikā ir divas radikāli atšķirīgas lietas.
Bet lai nu paliek bēdīgi slavenā 3. novembra sēde un nelaimīgie deviņi ministri. Tā tomēr politika un politiķi, un, kā nevienam nav noslēpums, šajā sabiedriskās dzīves jomā situācijas (un viedokļi) mainās vēl biežāk nekā hokejā. Daudz sāpīgāk, ka šī diskusija, kurai patiesībā nemaz nevajadzēja sākties, attiecas uz kinooperatoru Andri Slapiņu un viņa bērniem. Jo Andris Slapiņš bija un joprojām ir ne tikai cilvēks, kurš atdevis savu dzīvību par Latvijas brīvības atgūšanu. Viņš bija cilvēks, kurš gan pēc sava rakstura, gan pārliecības, gan rīcības vēl gados pirms Atmodas un neatkarības atgūšanas demonstrēja savu uzticību Latvijai. Un jebkurš, kurš pazina Andri Slapiņu personīgi vai saistībā ar viņa kinocilvēka darbu, ar pilnu pārliecību var teikt – ja tas vispār būtu iespējams, Latvijai vajadzīgs un, protams, ja Andris būtu dzīvs – viņš ietu, darītu, riskētu un, jā, atdotu savu dzīvību vēlreiz.
Bet diskusija sākās, jo kādam (kādiem) toreiz, pirms diviem gadiem, ministrijā vai valdībā svarīgāks likās “likuma burts”. Nē, šajā gadījumā var teikt – pat “likuma alfabēts”. Bet ministri, kā izrādās, nemaz pat nebija paskatījušies, ko nolemj, jo nevienam konceptuāli iebildumu neesot bijis un lēmums pieņemts “kopīgā paketē”. Acīmredzot no Iekšlietu vai kādas citas ministrijas dzīlēm nākušā lēmuma anotācijā bijis pateikts: “Par Latvijas un Krievijas dubultpilsonības nepieļaušanu.” Savukārt ieskatīties lēmumprojektā, lai noskaidrotu, par kādiem cilvēkiem ir runa, nevienam nebija ienācis prātā. Negribētos ticēt, ka kāds ministrs (atšķirībā no bezpersoniska ierēdņa), kaut uz brīdi iemetot aci lēmumprojektā un redzot, par kādiem cilvēkiem ir runa, spētu pārējiem to “nepačukstēt” – klau, mēs taču te lemjam par Andra Slapiņa bērniem. Nebūsim patētiski un nerunāsim pārpasaulīgās patriotiskās frāzēs, taču vienu gan nepieciešams piebilst: Andra Slapiņa, tāpat kā pārējo par Latvijas neatkarību dzīvību atdevušo cilvēku bērniem un mazbērniem pienāktos ne tikai pilsonība vien…
Senajā Grieķijā un Romā par savu valsti kritušo karavīru bērnus un bieži arī mazbērnus savā aizgādībā ņēma valsts. Nenoliedzami, nav vairs antīkā pasaule ar tās tikumiem un paražām. Protams, laiki citi, likumi citi, arī cilvēku un valsts pieredze cita. Un tomēr: nav Latvijai tik daudz varoņu, lai mēs varētu atļauties rīkoties tā. Un “mēs” šajā gadījumā ir ne tikai ministri vien. “Mēs” esam mēs visi. Arī tas anonīmais ministrijas ierēdnis, kurš taču lēmumu bija gatavojis. Vēl kāds bija to noformējis Valsts kancelejā izskatīšanai Ministru kabinetā. Vēl kāds bija sagatavojis vajadzīgās kopijas ministriem. Vai tiešām neviens nepamanīja? Un nevienam nelikās, ka būtu šis absurds jāpārtrauc – vismaz tik daudz (ja reiz ierēdņiem iniciatīva ir aizliegta), lai īpaši uzsvērtu, ka runa taču ir par Andra Slapiņa bērniem. Bet varbūt mums (jā, mums visiem) vēsturiskā atmiņa ir tik īsa, ka mēs (jā, mēs visi) nemaz vairs nezinām, kas ir Andris Slapiņš? Un kādi ir viņa nopelni Latvijas neatkarības atgūšanā?
Savu kļūdu Ministru kabinets ir izlabojis. Un labi, ka tā. Vēl pienāktos vismaz to deviņu ministru, kas valdībā ir vēl šobaltdien, publiska atvainošanās. Nevis par to, ka lēmums toreiz tika pieņemts tieši tāds, kāds nu tas tika pieņemts. Bet par to, ka mēs vispār līdz šai diskusijai nonācām.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
