Dalījuma – labie un sliktie – princips ir vecs kā pati pasaule. Jūs jau zināt, ka pie Ziemassvētku eglītes labie bērni dabū mantiņas un saldumus, savukārt sliktie – žagarus! Ja paveicas, nedabū neko. Tikai, raugi, paliek atklāts jautājums par kritērijiem bērnu šķirošanai labajos un sliktajos.
Kad mēs ar jums vēl bijām mazi, teju visi lasījām „Sīpoliņa piedzīvojumus”. Atcerieties, kā tur Pētersīļa kungs uz tāfeles pierakstīja: “Ķirsēns nav labs, bet hercogs Mandarīns ir labs. Barons Apelsīns ir ļoti labs, viņš patlaban ēd trīsdesmit ceturto zvirbuli…” Un mēs bijām ļoti sašutuši, jo, bērni būdami, skaidri zinājām, ka mazais Ķirsēns patiešām ir labs, bet hercogs Mandarīns it nemaz ar’ nav labs.
Vai, ja palūkojam latviešu klasiskajā literatūrā – kā tur Andrejs Upīts „Zaļajā zemē” rakstīja par bērnu izklaušināšanu? Dažam labam mācītājs Arps mīļi apglaudīja galviņu, teikdams: „Labi, labi, mans bērns” un vēl grāmatiņu iedāvāja, bet citam, kurš peršas un rēķinus kā skandēt noskandēja, tik kaut ko nomurkšķēja un pamāja – sak, ej un priecājies, ka bez žagariem tiki cauri…
Tas nav godīgi! – skaļi iesauksies mūsdienās dzīvojošs lasītājs, kurš dzīvo visnotaļ demokrātiskā valstī, un zina, ka bērnus nedrīkst šķirot labos un sliktos, un, ja labi apdomā, nav pieļaujams šķirot arī pieaugušos. Ja divi vai pieci, vai trīspadsmit indivīdi apzinīgi veic savus pienākumus, padara savu darbu labi, tad nevar vieniem izsniegt balvas, bet otriem – kā tautā teic „piķi uz puļķa”. Bet ja nu tā notiek, ko tad? Mūsu laikabiedrs taču ir labi informēts gan par cilvēktiesībām, vienlīdzīguma ideju, kā arī orientējas likumos. Tikai – vai ar to pietiek? Ciktāl darbojas mūsu taisnīgie likumi un kā īsti ir ar vienlīdzību mūsu sabiedrībā, un vai neprasās atkal reiz ieskatīties vecā, labā Orvela grāmatiņā, kur visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir krietni vienlīdzīgāki par citiem. Viņiem i siles pilnākas un barība treknāka, i kūtiņas siltākas un migas mīkstākas, un pilnīgi piemirsies, ka pirms kāda laiciņa viņi bija tikpat vienlīdzīgi kā tie, kam tagad silē pelavas un kūts jumtā vēji svilpo. Piemirsies, ka pavisam nesen paši blēja, māva un mauroja par vienlīdzību, netaisnīguma iznīdēšanu un taisnīguma atjaunošanu, jo ir tik patīkami apzināties, ka esi ticis atzīts par labu bērnu, ka tev paglauda galviņu un dāsni apveltī ar saldumiem un mantiņām.
Par to pašu arī izcilā latviešu dzejnieka Viļa Plūdoņa dzejas rindās no poēmas „Uz saulaino tāli” – to saka Vecais Gulbis:
Mūs’ kungs ir zelta kungs! Ne reizi viņš
Nav karalim vēl garām pagājis,
Kur nebūtu kaut ko mums pasviedis.
Mēs esam dadzis citu putnu acīs:
Tie visi mūsu lielo laimi skauž…”
Lūk, arī atbilde tai pārtapšanai, vai, zinātniski runājot, metamorfozei – lai iekļūtu vienlīdzīgāko no vienlīdzīgajiem pulciņā, ir jāpatīk kādam kungam! Un nav svarīgi, cik labs bērns, skolnieks, pilsonis, darbinieks, sportists, dakteris vai deputāts esi – ja nepatīc kungam, sliktais esi un tāds arī paliksi.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
