Mediju ziņa: “Parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs nevirzīsies uz priekšu. Viss, kas ap to notiek un ko uz šo komisiju aicina, norāda, ka ir pieslēgušies tie paši spēki, kas apkalpoja oligarhus. Arī šajā komisijā var redzēt, ka notiek sarunas gan publiskajā telpā, gan ārpus tās. Tā ir parodija. Ņemot vērā, ka Aivars Lembergs, kas figurē sarunās, joprojām ņem aktīvu dalību politikā, vadošajā koalīcijā, tad vienīgā iespēja novērst atkārtotu valsts nozagšanu ir izslēgt visus oligarhus un viņiem pietuvinātos cilvēkus lēmumu pieņemšanā.” (Rīgas domes deputāte Juta Strīķe intervijā aģentūrai LETA, 07.12.2017.)
Dažāda, protams, var būt attieksme pret skandalozo un nu jau bijušo Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadošo darbinieci, tagad – Rīgas domes deputāti Jutu Strīķi. Personība viņa, nenoliedzami, ir visnotaļ pretrunīga, arī izteiksmes forma un komunikācija ar sabiedrību mēdz būt tāda, ka nereti klausītāji, skatītāji vai lasītāji pat negrib ieklausīties tajā, ko īsti Strīķe grib pateikt. Līdz ar to garām sabiedrības uzmanībai paslīd lietas, kas ir patiešām svarīgas. Piemēram, šajā citātā no Strīķes intervijas ir pateikta ļoti būtiska doma. To, pārfrāzējot Strīķes teikto, var noformulēt arī šādi: kamēr politikā neienāks un demokrātiskā ceļā pie varas nenonāks jaunā paaudze (tātad – tie, kuri jau dzimuši, auguši, mācījušies un savus dzīves pārliecību ieguvuši brīvā Latvijā), tikmēr valstī joprojām plauks un zels “oligarhu”, bijušo padomju sistēmas produktu un pie komunistu laika “shēmotāju” tikumi un paradumi. Nu, nemainīsies šo cilvēku vēlme “sashēmot”, “izdzīt cauri”, “ieraut valsts mantu sev” utt. Veco laiku blatu būšana, pārtapusi un piemērojusies kapitālisma apstākļiem, demonstrē savu varēšanu visā krāšņumā.
Būtībā to var pat saprast. Neprot viņi citādi. Un pat tīri cilvēciski nesaprot, ko īsti viņiem pārmet. Jo gluži kā padomju gados, kad vārdos cēlām sociālismu, attīstīto sociālismu un komunismu, darbos dzīvojām citā pasaulē, kas ne tikai “neapsteidza Ameriku”, bet grima arvien dziļāk. Morāli un materiāli. Un labi dzīvoja tas, kam bija blats. Vienalga, kur. Gaļas veikalā vai izpildkomitejā. Tā bija pieņemts. Top akceptēja visi – sākot no augšām un beidzot ar apakšām. Deficīta mantas izkārtošana, dzīvokļu rindas apiešana vai finanšu sadale savējiem, izmantojot amatu un ietekmi, bija tik pašsaprotama, ka pat nešķita nekas slikts. Drīzāk otrādi, tas bija pat zināmas apbrīnas vērts – redz, kā viņam izdevās. Laiki un varas mainās, bet tikumus jau vecie vilki nemet. Vai tiešām vilkam ir iespējams iestāstīt, ka, lūk, tur tā aita ir zemnieka īpašums, tātad to ēst nedrīkst? Vilks ne tikai to nesapratīs, bet pat brīnīsies – kas tas tāds par argumentu, jo tā aita takš domāta apēšanai.
Sistēmas un šīs sistēmas radīto “produktu” – atbilstoši domājošo cilvēku – “paaudžu maiņa” nenotiek vienā dienā un pat ne vienā gadā. Tam nepieciešams laiks. Labā ziņa šajā sakarībā ir tā, ka pamazām tomēr gan valsts pārvaldē, gan politikā ienāk jauni, moderni domājoši un Rietumu demokrātijas principus apguvuši ļaudis. Un šleseriem, lembergiem, šķēlēm varas pīrāgs kļūst arvien liesāks. Gribētos, protams, lai tas notiktu ātrāk, lai tiesas lēmumi dažādās krimināllietās tiktu pieņemti veicīgāk, lai valsts “izshēmošana” kļūtu par nepatīkamu, bet tomēr jau vēstures liecību. Bet paši “shēmotāji” un dažādu viesnīcu sarunu varoņi jau pārskatāmā nākotnē nokļūtu vēstures mēslainē. Un te atkal var tikai piekrist Jutai Strīķei – tas nenotiks, kamēr visi pseidooligarhi un viņiem pietuvinātie netiks izslēgti no lēmumu pieņemšanas.
Cits jautājums, kā to panākt? Kā izslēgt valsts atkārtotas nozagšanas slēdzi? Jau Bībelē pirms vairākiem tūkstošiem gadu aprakstīts stāsts par Mozu, kas izraēļu tautu 40 gadus vadāja pa tuksnesi pirms vest uz Apsolīto zemi. Vadāt pa tuksnesi tik ilgi, kamēr nomirs beidzamais, kas piedzīvojis verdzību. Jo verdzību piedzīvojušie nevarēja, nevar un nevarēs saprast brīvas tautas vajadzības.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
