“Jāatsakās no partiju kvotām ne tikai budžeta, bet arī ministriju un Saeimas komisiju sadalījumā. Jāmazina ministriju, nozaru un reģionu atkarība no partiju “galiem”. Visu šo kvotu sistēma cieši saistīta ar līdzekļu izsišanu un sadali savējiem.” (Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis intervijā Latvijas Avīzei)
Būtībā viss ir atkarīgs no tā, vai tev ir gals vai tikai galiņš. Ja “gals”, tad skaidrs, ka būs arī “kvotas” – lai kādā formā tās arī netiktu pie- šķirtas. Ja “galiņš”, tad tev būs tikai “kvotiņa”… Bet ja nav ne gala, ne galiņa, tad nāksies iztikt paša spēkiem. Saeimas deputāts, bijušais žurnālists un publicists Ilmārs Latkovskis būtībā ir pateicis tikai to, ko mēs visi jau tāpat zinājām. Un pat lielā mērā esam uzskatījuši gluži vai par normu. Par kaut ko tādu un visiem saprotamu, kas raksturojams ar padomju laikos tik populāro frāzi “man ir blats”. Toreizējā “blatu būšana” gan pamatīgi transformējusies. Vairs nav tik būtiski, ka tev pazīstams Ventspils tirgus gaļas izcirtējs vai saimniecības preču veikala noliktavas sargs, toties tagad svarīgi, lai tāda vai citāda “blatošana” būtu iespējama augšējos varas ešelonos. Tēlaini sakot, “blatam” jābūt nevis tirgus paviljona gaļas izcirtēja, bet gan visa tirgus direktora līmenī.
Tas, par ko runā cienījamais deputāts Ilmārs Latkovskis, runājot par kungiem galvaspilsētā (formālajā, nevis tajā, kas pie Ventas), ar tādiem pašiem panākumiem var attiecināt arī uz reģionu, novadu vai pilsētu līmeni. Tikai vietējās varas gaiteņos vecā “galu” un “galiņu” sistēma darbojas daudz redzamāk, neslēptāk un pat, nebaidīsimies šī vārda, groteskāk. Jo Saeimas “partijniekiem” un to pārstāvētajām politiskajām organizācijām vismaz formāli vēlētāju priekšā jādemonstrē labā griba, piemēram, atsakoties no skandalozajām “deputātu kvotām”, kas ļāva tiem novadiem un pilsētām (mūsējo ieskaitot), kurām ir “gali”, “izsist” diezgan krietnu finansiālu un cita veida labumu, atstājot bešā tos novadus (mūsu kaimiņu Ventspils novadu ieskaitot), kuriem ir tikai “galiņi” (tiem parasti tika kāds mazumiņš, lai ieliktu vietējā sākumskolā jaunus logus vai dabūtu kultūras namā jaunus krēslus), vai arī nav ne viena, ne otra (tiem netika nekas).
Toties vietvaras līmenī var neslēpties un dalīt visu, visus un visvisādi. Citiem vārdiem, kā ienāk prātā. Bet pateicīgajam vēlētājam “uz vietām”, kā rāda pieredze, pilnīgi pietiek, ja pilsētas centrā noliek vienu smuku puķainu ragulopu, pie kura pašiem un svešiem bildēties. Līdz ar to pārējās “štelles” tiek bīdītas, nemaz neapgrūtinot sevi kaut ar formālu piesegu. Nenoliedzami, tas ir daudz ērtāk un arī izdevīgāk. Tiem tur, kas Rīgā, tagad jādomā, kā “piebraukt” vēlētājiem, sadalot visas iepriekšējās “kvotas” starp ministrijām, valsts uzņēmumiem un nozarēm, lai kārtība pēc būtības paliktu iepriekšējā (respektīvi, tiek tikai tiem, kam “gali”, un drusciņ tiem, kam “galiņi”), tomēr vismaz publiski izskatītos smukāk. Un slēptāk. Šāda “iztaisīšanās” vietējā līmenī nav nepieciešama, jo savējo, skaisti sakot, “lobēšana” pat piedien pie labā toņa. Sak, mēs jau neko, mēs tikai gribam, lai mūsējiem labi dzīvojas. Un tas taču nemaz nav slikti. Aiz komata gan paliek teikuma otrā daļa – tie, kas nav minētie “mūsējie” (respektīvi, tie, kam nav pareizo “galu”, un mazlietiņ tie, kam ir tikai “galiņi”) tiek brutāli izstumti un pat represēti. No biznesa vides. No publiskās telpas. No karjeras. Un pat elementāra darba iespējām paši savā dzimtajā pilsētā vai novadā.
Pirms pašvaldību vēlēšanām kādā vārdā nenosauktā pilsētā (vai, pārfrāzējot bestselleru par Hariju Poteru – PašiZinātKur) kādai kandidātei, kura izvēlējās “nepareizo” sarakstu kandidēšanai un kura ikdienā darīja vienkāršu darbu vienkāršā amatā, tā arī tika teikts: nepārdomāsi (par kandidēšanu), vairs darbu nedabūsi. Un, ziniet, viņa tika atlaista. Kādam citam kungam kādā vārdā nenosauktajā pilsētā tika teikts: nepārdomāsi, tava sieva vairs nestrādās iepriekšējo darbu (atšķirībā no pirmās minētās sievietes, otrā – tā, kas sieva potenciālajam kandidātam – bija mazliet augstākā “činā”: strādāja par skolotāju). Minētais kungs visu izsvēra, salika plusus un mīnusus, padomāja. Un pārdomāja. Abiem šiem vārdā neminētās pilsētas iedzīvotājiem nebija vajadzīgo “galu” un pat ne “galiņu” pie pareizās partijas un pareizajiem vietvalžiem…
Ko tur teikt, godātais Latkovska kungs, labi zināma taču visiem šī “blatu sistēma”… Vai ne? Jautājums tikai – kā to iznest no virtuves sarunām un klusas kurnēšanas guļamistabā (sak, man jau te vēl jādzīvo) uz publisko “tirgus placi”. Lai tiešām būtu laiks īstām pārmaiņām, nevis ierindas gadskārtējam kosmētiskajam uzprišinājumam.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
