Jau 28 gadi pagājuši kopš dienas, kad toreizējā Latvijas Augstākā Padome pieņēma vēsturisko deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Laikam jau grūti šobrīd pateikt, no kurienes un kā 4. maija Neatkarības atjaunošanas diena ir ieguvusi Baltā galdauta svētku nosaukumu, taču nevar noliegt: apzīmējums ir padevies gana trāpīgs. Un ne velti tas jau tik ļoti iegājies ne vien oficiālajā apritē, bet arī ikviena cilvēka, kam šie svētki ir un būs svarīgi, sarunvalodā.
Kopš tā pavasara ir izaugusi un Lielajā Dzīvē iegājusi vesela paaudze. Nē, varētu pat teikt – jau divas paaudzes. Pirmā ir tā, kura dzima ap Atmodas laiku un pirmajos atjaunotās neatkarības gados. Viņu vecāki bija tie, kuri paši stāvēja uz barikādēm, paši 4. maijā Jēkaba ielā vai pie saviem radioaparātiem gaidīja balsojuma rezultātus Augstākajā Padomē. Viņi paši pieredzēja laiku, kad tapa atjaunotā valsts, tāpēc 4. maija svētki nav tikai apraksts skolas vēstures grāmatās.
Otrā – tā, kuru tagad mēdz saukt par “tūkstošgades bērniem” un kurai jēdziens Atmoda, Dziesmotā revolūcija, Barikāžu laiks vairāk asociējas ar kaut ko pašu nepieredzētu un no pusmūža radiniekiem dzirdētu, ar melnbaltajām fotogrāfijām, kuru varoņi vairs netiek aprakstīti ne “Privātajā Dzīvē”, ne “Facebook” profilu aktualitātēs, tātad tie ir nezināmi un anonīmi – vien kā ilustrācija pašu nepieredzētajām dienām. Šie bērni nezina un nemaz nevar zināt, kā tas ir, kad Latvija nepastāv kā valsts. Tātad viņiem – 90. gada 4. maijs ir tikai notikums, kas aplūkojams dziļi teorētiski. Gluži kā Romas impērijas uzplaukums un krišana. Un gluži kā no citas pasaules tiek uzklausīti stāsti par to, ka nebija iespēju aizbraukt uz Parīzi vai koncertu Stokholmā, ka desa veikalā bija luksusa prece, pēc kuras bija jāstāv rindā kā pēc jaunākā “i-Phone” modeļa pirmajās tā tirdzniecības dienās.
Gluži kā pašreizējie piecdesmitgadnieki un sešdesmitgadnieki, tātad tie, kuri spēlēja galveno vijoli uz Atmodas un Dziesmotās revolūcijas skatuves, savulaik savā bērnībā un jaunībā dzirdēja savu vecvecāku “stāstus par karu”, arī šodienas jaunieši pieklājīgi klausās savu senču stāstus par barikādēm un māj ar galvu: “Jā, to jau esi stāstījis”. Un tomēr – cilvēki svin Baltā galdauta svētkus, liekot galdā svētku cienastu un uzsaucot daudz laimes atjaunotajai valstij, kas pastāv nu jau 28 gadus… Tas, starp citu, ir vairāk nekā t.s. Pirmās Republikas laiks. Kā liecina aptaujas, 4. maija un 18. novembra svētku dienas kā savus svētkus atzīst arvien vairāk jaunās paaudzes cilvēku. Tātad ir pēctecība un līdz ar to – apziņa, ka valstij ir nākotne. Ir piederības izjūta valstij, kuras dzimšanu viņi nav pieredzēju- ši vai pieredzējuši agrā bērnībā. Neraugoties uz nepilnībām, neraugoties uz daļas ļaužu skepticismu vai atklātu nepatiku, lielākā daļa mūsu valsts iedzīvotāju zina un tic: Latvija ir mūsu visu valsts, mūsu visu zeme!
Kā ierasts valstij svarīgu svētku laikā, gan interneta portālos, gan komentāros, gan sociālajos tīklos pēkšņi aktīvi un pamanāmi kļūst īpaši kritiskie ļaudis. Taču nepakļausimies šim negatīvisma spiedienam – tas nereti vien ir speciāli organizēts, lai ietekmētu mūsu svētku noskaņojumu un arī viedokli par valsti. Ir jau pieredzēts, ka svarīgos brīžos gan pašu mājās, gan citās valstīs interneta “troļļošana” kļūst teju vai par pierastu lietu, bet dažādas raudzes kritiķu “uznācieni” publiskajā telpā – par nepatīkamu, taču neizbēgamu ļaunumu. Protams, vienmēr būs ko kritizēt, vienmēr būs ko vainot… Bet! Latvija un Latvijas valsts nav vainīga, ka tajā, tāpat kā jebkurā citā pasaules valstī, ir savas melnās avis, ir tādi, kuri grib iedzīvoties un iekārtoties uz citu rēķina. Taču tas nenozīmē, ka mūsu valsts svētki būtu jāaptumšo, asociējot Latviju ar viņiem.
Kļūsim labāki! Sev, ģimenei, pilsētai, Latvijai!
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
