“Kā jums šķiet? Kāpēc man būtu jums jādod kāda informācija?” atbildot uz informācijas pieprasījumu, retoriski jautāja pašvaldības iestādes darbiniece. Un sardoniski smīnot paraudzījās Ventspilnieks.lv redakcijas pārstāvja sejā. “Vai tāpēc, ka esat žurnālists? Es, piemēram, visas ziņas izlasu internetā – tad jau katrs, kas tur publicējas, arī ir žurnālists.”
1991. gads – 4. maija Augstākās Padomes sēde, ap deputātiem, kas pēc vēsturiskā balsojuma iznākuši no tagadējās Saeimas ēkas, pulcējas arī žurnālisti. Tas vēl nebija laiks, kad skatītāji, klausītāji vai lasītāji varēja sekot līdz notikumiem, uzzināt jaunumus un vērtēt procesus pēc “feisbukā”, “tviterī” vai “instagramā” ievietotajiem “postiem”, no viedtālrunī uzfilmētiem vai uzņemtiem sižetiem, bet informāciju iegūt no n-tajiem interneta portāliem. Gan tādiem, kur ziņas īstas, gan tādiem, kuru autoriem ir spilgta iztēle. Citiem vārdiem, mediju, jebšu, runājot tēlaini, ceturtās varas groži bija saprotami, žurnālistu izpausmes veidi skaidri definēti.
Laiki mainījušies. Un termins “ceturtā vara”, tāpat kā “vārda brīvība”, kas tolaik – 1991. gadā – vismaz attiecībā uz medijiem vairāk asociējās ar drukātu, rādošu un raidošu mediju darbiniekiem, kļuvis izplūdis. Nenoliedzami, laikmets, kad katrs pats sev žurnālists un katram pašam ir iespēja kļūt par mediju, nav nekas slikts vai nosodāms (vienalga, vai tas būtu profils sociālajā tīklā, regulāri papildināts emuārs vai pašdibināta “informācijas aģentūra”). Tas ir pat labi – mums ir palielinājušās informācijas ieguves iespējas, ir iespēja vērtēt teju jebkuru notikumu gluži vai no bezgalīga informācijas avotu un viedokļu daudzuma. Izsijājot graudus no pelavām un noskaidrojot, kam ticēt un kam ne visai. Ar atrunu, protams – katrs pēc savas saprašanas, izglītotības un izpratnes līmeņa. Taču šim “brīvā vārda” jaunajam fenomenam ir arī otra puse – ceturtā vara, kas bija viens no četriem demokrātijas stūrakmeņiem, pēc būtības ir pārstājusi eksistēt. Tā vietā nākušas vien informācijas putas, kas kuļas katra atsevišķa indivīda personiskajā “informācijas burbulī” “feisītī” vai domubiedru izmantotā “sarunu grupā”.
Ir mirkļa emocijas, ieinteresētu vai nejaušu liecinieku liecības, “speciālistu” un “pētnieku”, kuri sev šādu nosaukumu piešķīruši paši, viedokļi, kuru gūzmā un pārbagātībā pazūd patiešām nopietnu ekspertu secinājumi, analīze vai komentāri. Un zibakcijas Ostas promenādē vai viltus meteorītu krišana kādā Alūksnes laukā aizņem gandrīz visu mediju telpu, pazaudējot jebkādu sākotnējo “ceturtās varas” pamatuzdevumu. Jo kuru mediju gan interesēs kaut kāda tur sabiedrībā svarīga problēma, ja sociālie tīkli (un sabiedrība tiem līdz) vārās par Megasvarīgo Jautājumu – kurš kuram tad nokrāpa miljonāra mantojumu: aktrise Elīna Dzelme meitai Irinai, vai arī bija otrādi. Un cik tas bija ētiski. “Ceturtās varas” pamatpienākums vismaz pēc teorijas ir būt t.s. sargsunim visām pārējām trim varām: likumdošanas, izpildu un tiesībsargāšanas. Un neļaut šīm trim nosauktajām, vienkāršoti sakot, izvirst visatļautībā. Taču izplūdušajā mediju vidē un bezgalīgajās iespējās būt medijam vairs īsti nav skaidrs, kas, ko un, galvenais, kāpēc tad sargās? Jo, tīri objektīvi, pat pašām trim “pirmajām” varām vairs īsti nav skaidrs, kurš tad te tagad pārstāv šo sargsuņa “ceturto” varu – it kā visiem skaidrs, ka šīm trim varām būtu jāatbild sabiedrības priekšā, taču kam tad atbildēt? Katram komentāram ziņu portālā? Katram “feisbuka” ierakstam? Katram, kurš skaļāk bļauj un pulcē vairāk sekotājus? Visiem, bet reizē nevienam?
Nē, nav tā, ka kādreiz lapas bija zaļākas un dzīve sakārtotāka, kur katrs zināja “savu vietu”. Tieši otrādi, runa ir par to, ka ne tikai Latvijas, bet būtībā visas t.s. demokrātiskās pasaules sabiedrība ir nonākusi situācijā, kad pašas izauklētā un tehnoloģiju iespaidotā “katrs pats sev žurnālists” mediju vide liks arī pašai sabiedrībai atjaunot “ceturto varu”. Kāda tā var izskatīties? Kā mediju telpa attīstīsies? Un galu galā – kā “ceturtā vara” atkal spēs ietekmēt pirmās trīs? Šķiet, mēs vēl pamatīgi mācāmies izmantot to, kas mums nolikts priekšā un attīstās milzīgā ātrumā. Un, tāpat kā visās tik radikālās dzīvesstila un dzīvesveida izmaiņās, arī šeit vispirms ir jānokuļas putām – jāpaiet laikam, kamēr mēs bērnišķīgi izpriecājamies, ka varam tāpat vien piecelt kājās tūkstošus. Ar vienu veiklu un radošu taustiņa piesitienu – sak, ielikšu vēsti, ka no rītdienas atcels pensijas. Un tad, kad putas noskriesies, iespējams, demokrātijas stūrakmens atkal varēs par tādu kļūt. Citā formā, citā veidolā un, iespējams, citā līmenī. Bet viens gan ir skaidrs – mediju demokrātija tādā izpratnē, kādā mēs to zinājām līdz šim, noteikti ir mirusi.
Un no šī skatupunkta raugoties – pašvaldības iestādes darbiniecei ir taisnība. Tad jau arī kāda šaura padsmitnieču modes bloga autore arī varētu uzdoties par žurnālistu, bet pats blogs par plašsaziņas līdzekli.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
