Mēs esam tuvāk augšgalam nekā apakšgalam. Un tas var darīt mūs laimīgus. Mēs beidzot esam “ielikuši kloķi” kaimiņiem igauņiem. Un arī tas var darīt mūs mazliet laimīgākus. Citiem vārdiem – mēs esam gana laimīga valsts. Un arī tas var darīt mūs vēl laimīgākus.
Apvienoto Nāciju Organizācijas izveidotajā pasaules valstu “laimes indeksā” mēs kļūstam arvien laimīgāki un laimīgāki. Vēl 2016. gadā bijām vien sešdesmit astotie no 156 valstīm, bet pērn esam pakāpušies uz 53. vietu. Turklāt beidzot esam kļuvuši laimīgāki par mūsu sābriem ziemeļos – igauņiem (63. vieta) un tikai mazliet nelaimīgāki par brāļiem leišiem dienvidos (50. vieta). Lai kā tas arī nebūtu, mūsu vieta “laimes sarakstā” ir godam nopelnīta. Protams, protams, interneta komentāri, žultainie spriedumi (“tā tikai LV var notikt”) portālos un citviet publiskajā telpā varētu liecināt, ka pie mums viss ir slikti (nu, tik slikti, ka sliktāk, iespējams, vēl ir tikai kaut kur Burundi vai Somālijā). Taču tas arī saprotams, jo galu galā tieši negatīvi noskaņotie ļaudis parasti ir daudz aktīvāki un, gribētos teikt, pat agresīvāki nekā t.s. “ierindas pilsonis”. Un kāpēc gan cilvēkam, kam pārsvarā viss šķiet gana apmierinoši un pat labi, vajadzētu kareivīgi apkarot kādu citu, kādus citus vai vienkārši “ne tā” domājošos sociālo tīklu vai ziņu portālu komentāru sadaļu bezgalīgajos plašumos.
ANO “laimes indekss” ir tāda īpatnēja lieta. No vienas puses, tas veidots, noskaidrojot pašu iedzīvotāju atbildi uz vienkāršo jautājumu: “vai tu esi laimīgs?”. No otras – vērā tiek ņemti arī objektīvi sociāli un ekonomiski rādītāji. Tātad indekss ir kaut kas vidējs starp “es domāju, ka esmu laimīgs” un “mēs zinām, ka tu esi laimīgs”. Zinot latviešu un Latvijas iedzīvotāju iedzimto skepticismu, varētu pieņemt, ka mūsu atrašanās vietu “laimes sarakstā” pamatīgi dzen uz leju “vidējā latvieša” standartfrāze, ka viss tiešām ir slikti, kamēr objektīvie rādītāji varētu mūs kopumā virzīt augšup. Taču tad būtu jāpieņem, ka ar igauņiem viss ir vēl sliktāk – gan objektīvi, gan subjektīvi. Bet visi zinām, ka tā nav. Vismaz ciktāl tas attiecas uz objektīvajiem kritērijiem. Tātad pirmais iespaids par mums kā par bezcerīgi pesimistisku nāciju būs nepareizs. Jo patiesībā esam gana pozitīvi. Un šis secinājums atkal liek mums visiem justies kaut nedaudz laimīgākiem.
Nenoliedzami, līdz laimīgāko pasaules valstu galvgalim mums patālu (kāds brīnums, ka laimīgāko valstu pirmo četrinieku aizņem pārticīgo un personiski laimīgo Ziemeļvalstu nāburgi – Somija, Norvēģija, Dānija un Islande). Tāpat noteikti kādam ir desmitiem argumentu, kāpēc mūs tie bezjēdzīgie ANO “eksperti” ielikuši tik augstu. Noteikti kādam bēdubrālim šķitīs, ka patiesā “Latvijas vieta” ir apmēram turpat, kur atrodas Latvijas futbola izlase FIFA rangā. Taču tas viss būs vienas vienīgas putas mūsu dzīves līksmā miestiņa kausā. Jo patiesībā vismaz kādu reizi, kādu brīdi un kādu dienu justies laimīgi varam visi. Tam nevajag miljonu kontā vai pēdējā modeļa “Ferrari”. Tam vajag, pirmkārt, sajūtu, ka esi kādam vajadzīgs, ka tev blakus ir nevis simts, bet daži tuvi cilvēki. Tam vajag pavasarīgu smaidu. Tam vajag tās eiro banknotēs neizmērāmās emocijas, kas dzīvē sniedz prieku. Nav šaubu, ka tādas var būt katram, vajag tikai atvērt acis un mēģināt saskatīt. Saskatīt to saules stariņu, kas tagad, pavasarī, varbūt vēl nesilda tik ļoti, taču iepriecina gan. Un dara mūs laimīgākus.
Mēdz teikt, ka trīs cilvēka dzīvē svarīgākās lietas – ticība, mīlestība un laime – ir visnetveramākās. Tās katram ir citādas, katram ir sava izpratne un atbilde uz fundamentālajiem jautājumiem: “Kas ir laime?”, “Kas ir mīlestība?”, “Kas ir ticība?”. Taču, lai kāda būtu katra personiskā atbilde, viens ir mums visiem līdzīgi: šīs atbildes raksturo personiskās sajūtas, liekot mums teikt – es esmu laimīgs! Šī ir Lieldienu nedēļa – pavasara svētki, kuri, iespējams, mums katram liks justies laimīgākam. Vienam tie ir reliģiski svētki. Kādam jautra olu ripināšana īsti pagāniskā garā. Trešajam tie būs pirmo šī pavasara šašliku cepšana draugu kompānijā izbraucienā ārpus pilsētas. Vēl citam – vienkārši brīvdienas, kuras pavadīt kopā ar mīļajiem vai kurās doties garākā izbraucienā. Lai kā tas arī nebūtu – būsim laimīgi! Un tad arī Latvija, iespējams, vēl pacelsies kopējā “laimes indeksā”. Pateicoties tam, ka mūsu subjektīvais vērtējums par laimi būs augstāks, bet tas pārējais jau pamazām nāks pats. Pie laimīgākiem cilvēkiem laime paliks ilgāk.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: SXC
