– Nepietiek ar to, ka tur sēž 100 “gudri korumpanti”, kas saņem astronomiskas algas, vēl no valsts budžeta maksā partijām. – Jā, bet ko tu gribēji? Lai partijām labāk maksā “sponsori”, kuri pēc tam pieprasa pakalpojumus? (No diskusijas sociālajā tīklā “Facebook”, 24. augusts)
Uz mūsu nokaitētās politiskās “plīts” jautājums par valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu tām politiskajām partijām, kuras spējušas vēlēšanās iegūt vismaz divu procentu vēlētāju atbalstu, vienmēr bijis, diplomātiski sakot, ļoti sensitīvs. Ievadā citētā diskusija savā vienkāršībā parāda abu pretējo viedokļu “esenci”. No vienas puses, uzticība politiskajai varai, Saeimai un valdības pieņemtajiem lēmumiem ir katastrofāli zema, tāpēc valsts budžeta piešķiršana partijām to darbības nodrošināšanai tiek traktēta kā neslēpta valsts naudas “gāšana” badīgo politikāņu mutēs. No otras puses – tieši šāds finansējums ļauj nodrošināt ne tikai varas partiju, bet arī opozīcijas organizāciju darbību, tostarp – arī tādu partiju, kuras tikai veidojas par daudzmaz ietekmīgu politisku organizāciju vai kuras pulcē jaunus un spējīgus ļaudis ar vēlmi kaut ko valstī mainīt. Turklāt Eiropas valstu daudz pieredzējušākās demokrātijas var mums skaidri pateikt: tieši valsts finansējums daudzpartiju sistēmas nodrošināšanai rada politisko konkurenci un nodrošina partiju imunitāti pret dažādu “sponsoru” vēlmēm un tīkojumiem.
Tiesa gan, mūsu “politikas nacionālās īpatnības” ar visu valsts finansējumu vēl nebūt negarantē dažādu “atskaitījumu” neesamību. Tieši otrādi, beidzamajā laikā jau nedaudz pieklusušās runas par “melnajām kasēm”, aizkulišu pelēkajiem kardināliem un politisko intrigu finansēšanu atkal kļuvušas skaļākas. Taču tas laikam ir jautājums par politisko kultūru kopumā. Kā nereti mēdz gadīties – liela alga (vai šajā gadījumā – lielāks finansējums no valsts puses) vēl negarantē, ka minētais subjekts neņems kukuļus. Vai – šajā gadījumā – partija nepildīs “sponsoru” vēlmes. Jo “liela alga” ir visai stiepts jēdziens. Vienam liela summa ir, piemēram, 400 eiro mēnesī. Bet citam pat 4000 šķitīs krietni par maz.
Tādēļ svarīgākais laikam būtu saprast, vai un cik naudas vispār būtu jāmaksā. Pirmkārt, ir tikai dažas valstis Vecajā kontinentā, kur partijas netiek finansētas no valsts budžeta. Turklāt Latvijas valsts budžeta maksājumi partijām, kā rāda sausā statistika, ir ievērojami zemāki nekā, piemēram, tepat kaimiņzemēs Igaunijā un Lietuvā. Gan procentuāli, gan absolūtajos skaitļos. Otrkārt, kā citādāk panākt partiju neatkarību no “sponsoriem” un dažādu dīvainu lēmumu lobistiem? Jā, šādi lēmumi tāpat tiek pieņemti. Taču likumdošanas uzdevums tomēr ir nodrošināt “ideālo situāciju”. Respektīvi, likums dod iespēju partijām būt neatkarīgām, spējot uzturēt savu darbību. Taču likuma piemērošana jau, kā saka, ir tas “cilvēciskais faktors”, bez kura neiztiek neviena nelaime, katastrofa vai korupcijas gadījums. Un te jau vaina nav likumā, bet kontroles institūciju iespējās. Treškārt, ja ir vēlme valstī kaut ko patiešām mainīt, tad arī partiju sistēmai, kas ir mūsu vēlēšanu sistēmas pamatā, ir jādarbojas profesionāli. Tādēļ partijas nevar būt tikai un vienīgi entuziastu apvienības, kur minētie ļaudis no darba brīvajā laikā mēģinās vadīt valsti. Bet profesionāla darbība nozīmē arī saņemt par savu darbu algu. Labāk tad no valsts budžeta, nevis kāda pusanonīma “sponsora”, kas naudu maksās par zināmiem pakalpojumiem un atbilstošiem lēmumiem…
Par velti, kā teikts senajā teicienā, ir tikai sieriņš peļu slazdā. Un arī tad tikai otrajai pelītei. Tādēļ diezin vai mēs varam prasīt, lai arī politiķi strādātu par velti. Galu galā pamazām mēs nonāksim pie situācijas, ka arī politika un likumdošanas veidošana ir profesionāls darbs, kas prasa augstu kvalifikāciju, pieredzi un izglītību. Bet politiķa “pieņemšana darbā” vai, citiem vārdiem sakot, ievēlēšana ir kā iepriekšējā CV izvērtēšana pēc valsts likumdošanas lauciņā paveiktā, nevis pēc tā, cik skanīgi cilvēks spējis nodziedāt dziesmiņu, cik labi vadījis vietējo deju kolektīvu, cik trāpīgi savirknējis teikumus erotiskā romānā vai cik precīzi varējis trāpīt vārtos ripu. Katram jādara savs darbs. Bet vērtēšanas komisijā esam mēs visi – vēlētāji. Tāpēc sapratne par to, ko un, pats galvenais, kā sola izdarīt potenciālie tautas priekšstāvji, ir ļoti svarīga. Tostarp – sapratne arī par to, ka profesionāla politika maksā naudu, kuru labāk samaksāt no valsts budžeta, nekā cerēt, ka politiķis būs godīgs, pieņemot dažādus dāvinājumus “no malas”.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
