Pirms pāris dienām sociālajos tīklos popularitāti ieguva kāda Ventspils jaunā ģimene, kura dalījās savā bēdu stāstā: vilšanās par Latvijas valsti, vilšanās par iespējām nopelnīt, un sekojošs loģisks solis – doties peļņā uz ārzemēm. Protams, kopā ar savu pavisam mazo dēliņu. Stāsts pats par sevi nav nekas unikāls. Lai arī cik bēdīgi tas būtu. Tomēr šajā gadījumā viļņošanos izraisīja nevis pats jaunās ģimenes izvēles fakts, bet gan arguments, kādēļ ir notikusi vilšanās Latvijas valstī. Proti, ģimenes galva kā noteicošo faktoru minēja šādu faktu (burtisks citāts): neviens man šeit nemaksā 1500 eiro mēnesī, arī valsts to nevar nodrošināt, tādēļ arī brauksim prom…
Kā ierasts šādos gadījumos, sociālo tīklu lietotāji uzreiz sadalījās divās pretējās nometnēs. Vieni, kas aizrādīja jaunajam cilvēkam – viņa nepabeigtā vidējā izglītība pat teorētiski neļauj pretendēt uz tāda apjoma samaksu, turklāt – kādēļ gan valstij (un kas šajā gadījumā būtu mistiskā “valsts”?) vai kādam darba devējam vispār būtu obligātā kārtā jānodrošina šī 1500 eiro mēnesī lielā izpeļņa? Par kādiem nopelniem un kādā gan amatā? Citiem vārdiem, pirmie jaunajam cilvēkam norādīja uz nepieciešamību mācīties un pašam sākt uzņemties atbildību par sevi un savas ģimenes nākotni. Otrie, savukārt, nostājās jaunās ģimenes pusē, norādot, ka valstij ir jārūpējas par saviem iedzīvotājiem, tostarp – arī nodrošinot ar darbu. Un, ja jau deputāti saņem tik lielas algas, bet ministri vispār neko nedara, tad cilvēkiem nekas cits neatliek, kā braukt prom.
Šī diskusija jau savā būtībā ir nerezultatīva, jo nevienas puses aizstāvi nav iespējams pārliecināt par pretējo. Ir tikai interesanti, cik vēl ilgi (jau gandrīz 30 gadus pēc padomju valsts centralizēti plānotās sociālisma ekonomiskās sistēmas sabrukuma) cilvēki uzskatīs, ka viņu izglītošanas, nodarbināšanas un pat ģimenes plānošanas jautājumi ir valsts vai “kāda tur, ārā” pienākums. Tas, ka man ir knapi pabeigta pamata izglītība, tas, ka šis fakts neļauj iegūt normālu darbu, tas, ka normāla darba atrašana pirmām kārtām ir katra paša (īpaši jaunāka vecuma) cilvēku pienākums gan pret sevi, gan savu ģimeni, šķistu pašsaprotami. Taču acīmredzot tā gluži nav. Neatbildēts gan te paliek jautājums – kam tieši būtu jānodrošina nepieciešamā 1500 eiro lielā alga? Un kurš konkrēti vainojams, ka šādu algu konkrētajā gadījumā nopelnīt jaunais vīrietis nevar?
Aizbraukušo kopējais skaits medijos izskan dažāds, taču, pat pieļaujot, ka pareizs ir minimālais aizbraucēju apjoms – 150 000 cilvēku –, tas, vienalga, ir daudz. It īpaši reģionos, kur iedzīvotāju skaits mazāks, tāpēc arī katra kārtējā aizbraucēja došanās prom ir sāpīgāka. Kā liecina kāds Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku pirms pāris gadiem veikts pētījums, teju trešdaļa uz ārzemēm peļņā aizbraukušo tautiešu un, kā tagad moderni saka, valstspiederīgo esot gatavi kravāt ceļasomas un traukties atpakaļ uz tēvu zemi, ja vien viņiem tikšot nodrošināta iespēja saņemt vismaz 1000 eiro lielu mēnešalgu. Līdzīgi kā šeit aprakstītās ventspilnieku (vai tagad jau pareizāk būtu teikt – bijušo ventspilnieku) ģimenes gadījumā, pētījumā gan netiek noskaidrots galvenais algas saņemšanas avots: kas būtu atbildīgs par prasītās naudas summas samaksāšanu, jo pats apgalvojums “tiek nodrošināta iespēja saņemt 1000 eiro lielu algu” nekādi netiek izskaidrots.
Nenoliedzami, katrs gadījums ir īpašs. Arī šis lēmums jaunajai ventspilnieku ģimenei noteikti nav nācis viegli. Tāpat kā apziņa, ka turpmāk nāksies iedzīvoties svešā vidē, būt “iebraucējiem”, pret kuriem vietējie, kā zināms, visā pasaulē izturas, diplomātiski sakot, ne visai laipni. Un tomēr – cik bieži mēs paši esam gatavi patiešām objektīvi izvērtēt savas iespējas tepat, Latvijā? Cik bieži esam paraduši meklēt neveiksmju cēloņus kaut kur ārpus sevis? Un cik bieži braukšana prom tomēr nav vieglākais un ērtākais ceļš sevis pažēlošanai, jo galu galā – neviens man te pusotru tūkstoti nemaksā, bet man taču vajag? Ja nostāja ir tieši tāda, tad, protams, otrajā plānā paliek jautājums par sevis izglītošanu, vidusskolas pabeigšanu, paša izaugsmi un attīstību, kura cita starpā ietver dažādas iespējas. Piemēram, savas biznesa idejas attīstību, savas kvalifikācijas celšanu un mēģināšanu iekļūt darba tirgū… Un šajā ziņā mistiskā “valsts” esam mēs paši – katrs atsevišķi un visi kopā. Tāpēc – lai kāds arī būtu mūsu katra individuālais viedoklis par valsts attīstību – nav un nevar būt tā: es esmu te, bet “valsts” ir kaut kur blakus, ārpus manis, neatkarīgi no manis, un valsts pienākums ir nolikt man priekšā visu gatavu. Tostarp – arī garantētu algu.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
