Tokijas Olimpiskās spēles iepriecina. Un iepriecina mūsu Latvijas sportisti, kas tālajā Japānā smeļ medaļu un labu sasniegumu ražu. Iepriecina mūsu Ventspils un Ventspils Olimpiskās vienības sportisti, kas mūsu Rietumkrasta galvaspilsētā arī atveduši gan medaļas, gan augstus rezultātus. Un mūsu sportistu starti noteikti ir iemesls, lai nakts vidū celtos augšā, lai fanotu par mūsējiem, lai turētu īkšķus… Bet – kā vienmēr šādos brīžos – gan pašmāju interneta “dīvānu ekspertu”, gan mūžīgo “viss ir slikti” propagandētāju vidū atkal skan tradicionālie “nav ko tūristus tur sūtīt par mūsu naudu”…
Olimpiskās spēles ar apbrīnojamu regularitāti rada tradicionālās diskusijas, kur vienā pusē nostājas sportisti, fani, vienkārši normāli domājoši ļaudis, kuri saprot – jau pats fakts, ka sportists ir sasniedzis olimpiskā normatīva līmeni, nozīmē to, ka viņš ir pelnījis būt Olimpiādē, kas (izņemot dažus atsevišķus sporta veidus) ir katra normāla sportista sapnis. Olimpiskais sapnis. Bet otrā pusē – mūžīgie vaidētāji par “iztērēto naudu”, “olimpiskajiem tūristiem”, “valsts tēla grāvējiem
ar saviem sliktajiem rezultātiem”, “būtu to naudu pensionāriem atdevuši” u.t.t.
Protams, no “viss ir slikti pozīcijām” raugoties, viss tiešām būs slikti. Un patiesībā Olimpiskās spēles (ja raugās no šādām pozīcijām) tāda liela “sporta Eirovīzija” vien ir, kur tiek tērētas milzu naudas, lai “aplaimotu” tos dažus sportistus, kuriem “ir sapnis”… Taču tad jau mums nevajag ne teātri, ne kino, ne mākslu, ne mūziku. Jo, absolutizējot šos uzskatus, nekādu pievienoto vērtību (tāpat kā sports) jau tie visi nedod. Nu, ja neskaita, protams, “stulbā pūļa” (citēju kāda ventspilnieka ierakstu sociālajā tīklā “Facebook”) uzjautrināšanu un izklaidēšanu… Tā teikt, būtu labāk grāvjus rakuši, vismaz kāds labums būtu.
Taču, atmetot tradicionālā “radikālā gala” spriedelējumus, diskusijām par šo tēmu patiesībā ir dziļākas saknes. Un arī risinājumi dažādām valstīm ir dažādi. Un jautājums par “varoņiem un tūristiem” ir aktuāls arī daudz nopietnākā līmenī. Protams, ievērojamākā daļa no mūsu elites līmeņa sportistu finansējuma nenāk no valsts un nodokļu maksātāju naudas (šo argumentu par “mūsu naudu” atmetam uzreiz). Tomēr jautājums paliek atklāts: vai gadījumā, kurā mēs skaidri zinām, ka konkrētais atlēts paliks 36., 42. vai 89. vietā, tiešām šo sportistu ir jāsūta uz Olimpiskajām spēlēm? Varbūt labāk šo olimpisko naudu ieguldīt tajās jomās un tajos sporta veidos, kur mums jau ir, vai tiek prognozēti panākumi: tā teikt, izvēlamies savus sporta veidus, bet pārējie – kā gribat, kā protat un kā varat…
Un tomēr tā pareizā atbilde būtu: jā, mums ir jāsūta uz Olimpiskajām spēlēm visi tie, kuri (neatkarīgi no sporta veida un prognozējamās vietas) ir izpildījuši olimpisko normatīvu, tātad – jau “a priori” ir pierādījuši sevi konkrētā sporta veida elitē, jo, pretēji “viss ir slikti” nometnes viedoklim, izpildīt olimpisko normatīvu nevienā no sporta veidiem (gan tajos, kur ir ļoti liela konkurence, gan tajos, kur konkurence ir mazāka) nav ne viegli, ne elementāri. Un būt 24. labākajam sprinterim vai 28. labākajam peldētājam pasaulē ir ļoti prestiži, un
tas tiešām ir izcils sportiskais sasniegums.
Jā, olimpiskie “varoņi” nav tikai tie, kuri atveduši medaļas no Tokijas, Pekinas, Parīzes vai Londonas spēlēm, bet arī tie, kuri izcīnījuši tiesības tur vispār būt. Un pārstāvēt gan sevi, gan savu sporta veidu, gan valsti pasaules lielākajā sporta forumā. Tāpēc mēs nekādi nevaram nosaukt par “olimpisko tūristu”, piemēram, Ritvaru Suharevu (6. vieta Tokijā), mūsu šķēpmetējus, riteņbraucējus, tenisistes vai peldētājus. Tieši otrādi, viņi ir startējuši godam un godam pārstāvējuši savu valsti. Un tas ir arī galvenais. Bet vēl svarīgāk – tieši augstas klases un elites sportistu sasniegumi un dalība Olimpiskajās spēlēs ir tas piemērs, kas vajadzīgs mums visiem: ar darbu, mērķtiecību un gribasspēku ir iespējams sasniegt savus mērķus un realizēt vispārdrošākos sapņus.
P.S. Ja runājam šādās analoģijās, tad, piemēram, Latvijas futbola izlases iekļūšana “Euro 2004” finālā bija patīkams notikums, bet braukt uz to finālturnīru nu nekādi nevajadzēja, jo, būsim godīgi, cerību tikt pie medaļām vai, pasarg’ Pērkoņtēvs, pat Eiropas čempionu titula nebija nekādu. Tātad taču tipisks “sporta tūrisms”, kuram veltīgi iztērēta nauda…
10.08.2021 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Unsplash.com
