Tuvojoties 14. Saeimas vēlēšanām, Latvijas Zemnieku savienībā – parlamenta opozīcijā strādājošās Zaļo un Zemnieku savienības “mugurkaulā” – ir pieteikta agrāk neiedomājama diskusija: vai sadarboties ar Aivaru Lembergu? Šo jautājumu spraigāku padara LZS sadarbības partneres – Liepājas partijas – 1. aprīļa “joks”, ļoti nopietni piedāvājot apstiprināt tās biedru Māri Kučinski par ZZS kandidātu Ministru prezidenta amatam. Viņš valdību vadīja no 2016. līdz 2019. gadam.
Pats Kučinskis paziņoja: tas ir iespējams vien tad, ja ZZS vēlēšanās neiet kopā ar partiju “Latvijai un Ventspilij”, ko vada “cilvēks ar neviennozīmīgu nostāju pret Latvijas drošībai būtiskiem jautājumiem”. Ventspilnieks.lv lūdza Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju plašāk skaidrot savu “ultimātu”.
– Kādēļ jums pēkšņi radies tāds kategorisms?
– (..) Lemberga kungs ir atgriezies ikdienas dzīvē un aktīvā politiskā darbībā, un viņš ir skaidri pateicis visu par Ukrainu, par NATO, par daudz ko citu. Manuprāt, problēma nav pat tas, ko šis politiķis teica – galvenais, ka viņš tā tiešām domā. Pat ja Aivars Lembergs to nepateiktu, cilvēkiem, kuri viņu labi pazīst, tas ir skaidri zināms. Un tas notiek brīdī, kad mums ir diskusija, kurš kandidāts būtu labākais līderis vēlēšanu cīņā. Zaļajai partijai tāds it kā nav oficiāli nosaukts, bet ir zināms. Zemsaviešiem – Viktors Valainis. Liepājas partija virza mani. Mana atbilde nav nekāda politiskā spēle, tikai tīras emocijas. Man šķiet, ka Lemberga teiktais mainīja diezgan daudz, un neesmu gatavs pārstāvēt ZZS ar tādu “bagāžu”.
Būtu pavisam citādi, ja pats Lembergs pamestu aktīvo politiku, taču pēdējo nedēļu indikācijas par to neliecina. Tagad mums, ZZS partneriem, nav vajadzīga iekšēja spēkošanās, un es neesmu gatavs tādā iesaistīties. Liepājas partijai piedāvājumi tiek piesūtīti no visām pusēm, taču mēs – arī es pats – negribētu pamest šo “laivu” – ZZS. Taču savas emocijas tādēļ neslēpju.
– Vai šis paziņojums ir arī sakņots jūsu agrākajā pieredzē? Varbūt kādu ZZS politiķu iracionālā pretdarbībā jums kā premjeram vai kā premjera kandidātam 13. Saeimas vēlēšanu kampaņā?
– Viņš [Lembergs – aut.] diezgan veiksmīgi šīs Saeimas vēlēšanu rezultātus norakstīja kā tīri manu vainu, un turpina to apgalvot arī tagad. Viņš esot ZZS izveidojis, es – gandrīz sagrāvis. Man par to ir savas domas: uz vēlēšanām ZZS gāja kā līdaka, vēzis un gulbis no visiem zināmās fabulas. Ņemot vērā to, kāds ir Lemberga iespaids uz ZZS, tad nu kopējais viedoklis ir tāds, kāds nu tas ir. Bet tad, ja šis iespaids ir tik liels, tad lai arī viņš iet par premjera kandidātu, kampaņas līderi! Ko mēs, citi, lieki spēkosimies savā starpā?
– Vai esat izjutis citas “īstā un vienīgā premjerkandidāta” Aivara Lemberga un viņa atbalstītāju greizsirdības izpausmes – jūsu valdības laikā vai šajā Saeimā?
– Katram, kurš strādā, gadās kļūdas, un es par savām vienmēr esmu pats uzņēmies atbildību. Nekad nebūšu marionete, kurš rīkojas tikai tad, kad saņēmis “striķīšu raustītāja” akceptu. Esmu atbildīgs saviem biedriem, savai komandai – saskaņoju lēmumus, atskaitos viņiem – nevis kādai konkrētai personai. Nu, tas rada diezgan grūtu pieredzi…
– Jautājums politiķim, kura dzīvē bija ilgs “oranžais periods”: vai jūsu un Lemberga un “lemberģistu” attiecības atgādina tās, kas ap 2006. gadu bija vērojamas Aigara Kalvīša un Tautas partijas radītāja Andra Šķēles attiecībās? Man atmiņā palicis, ka “Mākoņtēvs” klaji sāpīgi pārdzīvoja, ka pēctecis varētu būt daudz veiksmīgāks premjers, tāpēc klusībā centās viņu “norakt”. (Piemēram, kā to aprakstīja Jurģis Liepnieks, tīšuprāt iepotējot Kalvītim lielummāniju, kas viņu tiešām pazudināja.)
– Nu, tās ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Šķēle bija legāls premjers, legāls lielas partijas vadītājs. Aivars Lembergs ir… drusciņ tā kā… “krusttēvs”. Viņš savu politiku realizē savādāk. Neapšaubāmi – apveltīts ar asu prātu, redzējumu, spējām. Un tāpēc arī ir daudz panācis no tā, ko vēlējies. Taču juridiski Lembergs ilgi bijis neformāls līderis. Kad Andris Šķēle teica, ka paiet malā, viņš to arī darīja, un tad nāca Kalvītis. Savukārt viņam problēmas radās ne jau tāpēc, ka Šķēle censtos premjeru “norakt”. Tādas var rasties katram politiķim, kurš ap sevi premjera birojā sapulcē glaimotājus, un tā viņš ātri kļūst par “garantu”. Ir vajadzīga komanda, kas tev palīdz, nevis izpatīk. Tad nebija vairs Liepnieka, kurš teica, ko domāja. Iespējams, vienīgi te varbūt tiešām bija Šķēles “pirksts” – tas, ka Jurģis vairs nebija īstais biroja vadītājs.
Es neesmu bijis atkarīgs ne no Šķēles, ne no Lemberga. Politikā darbojos jau 26. gadu, un tādēļ saku katram, kurš vēlas tajā ienākt, strādāt un ilgi noturēties: vienmēr raugies, lai tu nevienam nebūtu neko parādā, lai vajadzīgā brīdī spētu būt neitrāls interešu cīņās, varētu tālu pasūtīt “bosus” un “pelēkos kardinālus”. Ja kļūsti no kāda atkarīgs, ar tevi ir cauri. Tas šķiet visas “jaunās Eiropas” politiķu klupšanas akmens.
– Kā pats vērtējat izredzes atgriezties Ministru prezidenta amatā? Mums, Latvijas vēlētājiem, ir tāds nelāgs niķis vispirms vēlēšanās – īpaši “treknos laikos” – partijām un politiķiem atmaksāt ar “nepateicību – pasaules algu”, lai pēc tam paši sev iegalvotu: ak, šie ir “lūzeri”, tie vairs necelsies!
– Tagad mēs esam “iespēlējuši bumbu” ZZS pusē, un man nav pašam plānu kaut kam “piekabināties”. Tikai iet uz priekšu ar savu piedāvājumu, cīnīties par vēlētāju atbalstu. Jā, no politikas es projām neiešu. Vismaz ne patlaban.
8.04.2022. / Autors: Dainis Lemešonoks / Foto: M.Kučinska FB profils
