Pirms kāda laika – neilgi pēc Rīgas bijušā mēra Ušakova aizlaišanās uz Briseli – viņa kabinetā uzgāja video ierakstīšanas sistēmu. Nu, tā ir tāda sistēma, kas uzmanīgi fiksē visu kabinetā notiekošo. Un, zināma lieta, ne jau privātajam arhīvam tika veikti visu mēra kabinetā esošo viesu darbību ieraksti. Ziņa par Rīgas mēra kabinetā atrastajiem “tehniskajiem risinājumiem” teju viens pret vienu atkārto jau nesenāku notikumu – Ventspils Brīvostas pārvaldē atklāto noklausīšanās “sistēmu”.
Oficiālajos paziņojumos no mūsu valsts drošības iestādēm par šādu bezprecedenta izsekošanas sistēmu minēts vien tas, ka notiek izmeklēšana. Un Valsts drošības dienestu noteikti var saprast – pārsteidzīgi apgalvojumi par to, kurš un kādēļ uzstādījis šādu visaptverošu izsekošanas tehniku, būtu nevietā. Taču, protams, modelēt esošo situāciju mēs varam. Arī prototipu te netrūkst. Ne literatūrā, ne arī nesenajā vēsturē.
Par to, ka Lielais Brālis mūs vēro, jau tālajā 1948. gadā izcilais antiutopists Džordžs Orvels visai izsmeļoši aprakstīja savā nemirstīgajā darbā 1984, savukārt dzīvē par to varēja pārliecināties katrs rietumpuses tautietis vai jebkurš cits ārvalstu viesis, kurš apmeklēja laimes zemi – Padomju Latviju – un dzīvoja vienīgajā tālaika Latvijā atļautajā Intūrista viesnīcā ar zīmīgo nosaukumu Latvija. Ne velti viesnīcas Latvija restaurācijas laikā jau brīvību atguvušajā valstī katrā viesnīcas numuriņā tika atrasti gan mikrofoni, gan arī kameras (labākajos jeb luksa numuriņos), bet viesnīcas augšējā stāvā atradās pamatīga “studija” ar tiem laikiem ļoti modernu noklausīšanās komandcentru. Jo Lielajam Brālim “čekas” izskatā bija jāzina viss, kas tur notika – sākot no intermeiteņu izdotajām skaņām viesnīcas gultās un beidzot, protams, ar sarunām, ko pie importa (parastajiem ļaudīm nepieejamā) alkohola glāzes risināja ārvalstu viesi un viņu pašmāju radinieki vai paziņas… Un arī te vietā piebilst, ka neba nu privātajam mājas arhīvam šie ieraksti tika izdarīti.
Nenoliedzami, būtu gribējies ticēt, ka jaunajā, brīvajā un demokrātiskajā sabiedrībā šādi paņēmieni paziņu, kolēģu, biznesa partneru un viesu izspiegošanā ir palikuši pagātnē, diemžēl, tā teikt, mainās uzvārdi un laiki, bet ne tikumi… Pats nepatīkamākais, ka šoreiz runa nav ne par abstraktu, ne iedomātu, ne reālu valsts drošību, bet gan tikai un vienīgi personiska labuma un ietekmes sviru noturēšanu. Jo ir taču gana skaidrs ikvienam – ja personai X ir savākts pietiekami liels “sarkanās mapītes” saturs par personu Y, tad otrajai personai nav nekādu iespēju “spirināties” pretī gadījumā, ja persona X laipni palūdz izdarīt kādu pakalpojumu, sniegt varbūt ne visai likumīgu, tomēr gana izdevīgu darījumu personas X labā. Turklāt minētajai personai X, kura uzdevumā ir ierīkotas šādas noklausīšanās un novērošanas sistēmas, vienmēr būs interesanti, ko tad kolēģi, draugi, partneri un vienkārši “vajadzīgie cilvēki” runā brīžos, kad persona X nav klāt. Kas zina, varbūt perina kādu ļaunu sazvērestību? Jo mūsdienu laikmetā daudz lielāka ietekme un vara ir tiem, kuri zina, nevis tiem, kuriem ir par trīs pistolēm vairāk.
Arī šeit ir kāds visai ikonisks un empīriskajā pieredzē balstīts stāsts no nesenās vēstures. Pirmos desmit (ar nelielu astīti) neatkarības gadus Iekšlietu ministrijas – tātad mūsu ietekmīgākās spēka ministrijas – valsts sekretāra (tātad – ietekmīgākā ministrijas ierēdņa) amatā sabija viens vienīgs cilvēks, pieredzot dažnedažādu ministru nomaiņu, vairāku politisko spēku un vadoņu nomaiņu Saeimas, valdības un ministrijas amatos. Runāja, ka šis deviņdesmitajos tik nepierastais politiskais ilgdzīvošanas laiks bijis iespējams vien tāpēc, ka valsts sekretāram melnajā, melnajā seifā kabinetā glabājoties sarkanas, sarkanas mapītes teju par katru vadošo politiķi, censoni un amata kārotāju… Un minētais kungs labi zināja to, ka informācijai nereti mēdz būt zelta cena. Turklāt tādai informācijai, par kuru pašiem “figurantiem” ir zināms, ka šāda informācija ir, bet tā nav publiskota… Kā zināms, veco un vēstures griežos pārbaudīto “kompromātu”* neviens joprojām nav atcēlis. Tas strādāja Senajā Romā un strādā arī tagad. Tāpat kā vajadzīgie cilvēki mēdz kļūt mīksti kā saulē sasilis vasks, ja viņiem pietiekami pārliecinoši paskaidro, ko, kad un kādā nolūkā viņi teikuši vai darījuši. Un kādēļ viņiem pašiem labāk būtu, ja šī informācija tā arī paliktu noslēpums. Vismaz plašākai sabiedrībai. Ja, protams, minētais vajadzīgais cilvēks uzvedīsies saprātīgi, izpildot augstāk aprakstītās personas X vēlmes un vajadzības. Tādēļ Ventspils “noklausīšanās iekārtu skandāls”, šķiet, vispirmām kārtām jāvērtē tieši no šī viedokļa.
25.02.2020 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Unsplash.com
