“Kā jaunu lapu vaļā šķir, tā zilonis vai lauva ir.” (no populāras bērnu dziesmiņas)
• • •
Īstu vētru mūspusē ir sacēlis kāds pavisam neliels rakstiņš portālā “pietiek.com” – tajā teikts, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir sācis pārbaudi saistībā ar “sociālajos tīklos no jauna aktualizētiem attēliem, kuros redzams Ventspils pilsētas izpilddirektors Aldis Ābele ar šaujamieroci rokās, pozējot pie nogalinātu eksotisku dzīvnieku līķiem.” Rakstiņš papildināts ar visnotaļ “iespaidīgiem” foto – supermednieks pie beigta ziloņa un nogalināta leoparda. Tā teikt, lūk, kā es varu…
Protams, protams, KNAB, visticamāk, skaitīs naudu, cik tādas ziloņu vai leopardu medības izmaksā, un kur izpilddirektors tām ņēmis naudu. Taču, zinot pelnīšanas apjomus pilsētas varas gaiteņos, ar tādu pat ticamību var apgalvot, ka gan jau mūsu pilsētas amatvīriem “nieka” pārdesmit tūkstoši par nobendēto zvēru ir godīgi nopelnīti un amatvīram pieejami. Tā kā vismaz šajā ziņā – atkal pieņēmuma formā – varēsim uzzināt, ka te viss ir tīri un kārtībā.
Pavisam cita aina gan paveras, pavērtējot pašas publicētās fotogrāfijas. Tiesa gan, problēma ir vairāk morāli ētiska, nekā likumiska. Jo viens ir nomedīt stirnu buku biezajos Puzes mežos, pēc tam to mednieku starpā godprātīgi sadalot desās, cepešos un kotletēs, pavisam kas cits – šādi tikai “trofeju” dēļ šaut nost ziloņus vai leopardus, kuri, starp citu, pat pārtikā izmantojami nav. Tik vien kā jaukais nogalināšanas prieks. Kuru var uzskatāmi demonstrēt publiskai apskatei pieejamās bildēs. Un tās jau vairs nav medības, bet gan prasta slepkavošana.
Nē, nē – nav vērts moralizēt par aizsargājamām sugām, par to, ka tajā pašā Āfrikā vieni izmisīgi cīnās par ziloņu, leopardu, degunradžu un citu sugu izdzīvošanu, bet citi tikmēr tīrā prieka pēc šīs pašas sugas izšauj… Jo to taču pieļauj kādas konkrētas Namībijas, Botsvānas, Zimbabves vai Mozambikas likumdošana. Spriežot pēc fotogrāfijās redzamā, no šādas moralizēšanas tāpat izpilddirektoram ne silts, ne auksts. Nu, patīk man šaut ziloņus! Un ko jūs man padarīsiet…
Pirms pāris gadiem vairākas augstas ES valstu amatpersonas bija spiestas atkāpties no saviem amatiem, jo sabiedrībā milzīgu sašutumu izraisīja līdzīgs gadījums – puiši, tā teikt, bija pamērījušies ar šaujamajiem un nomedīto zvēru bildītēm. Eļļu ugunī bija pielējis arī tas, ka viens no “varoņiem”, kas pozējis uz nomedīta, principā aizsargājama dzīvnieka fona, neilgi pirms tam ar kvēlu runu bija uzstājies kādā dabas aizsardzības konferencē par sugu daudzveidības saglabāšanu, palepojoties ar savas valsts (vai saviem?) sasniegumiem šajā jomā… Šajā ziņā gan nav dzirdētas Ābeles kunga atklāsmes, taču nav iemesla šaubīties, ka arī viņš principā ir par dabas aizsardzību, sugu daudzveidību un saglabāšanu. Jautāsiet, bet kā tad tas zilonis un leopards? Ko jūs, tas taču ir legāli nobendēts – ar licenci.
Te gan der atcerēties, ka tikai pirms dažiem desmitiem gadu bagātie, vienkārši turīgie vai tikai piedzīvojumus alkstošie “baltie ļaudis” no pārtikušās Eiropas nabadzīgajā Āfrikā varēja šaut visu, kas kustas. Tāpat vien – sava prieka pēc. Dēļ ragiem, ilkņiem, galvām, kas piekarinātas pie sienas “medību namiņā”. Un romantiskie stāsti par “dabas un cilvēka vienlīdzīgo pretstāvi” patiesībā tāds mīts vien ir: interesanti, kādas procentuāli varētu būt, piemēram, žirafes izredzes palikt dzīvai pret kārtīgu “stroķi” ar optisko tēmekli, caur kuru no puskilometra var mušai acī trāpīt pat īpaši netrenējoties. Toreizējie pilnīgi legālie “balto ļaužu” izpriecu izbraucieni Āfrikā, Austrālijā, Tasmānijā, Dienvidamerikā ir maksājuši dabai ar daudzām “izšautām” sugām. Un nav pat jāmeklē tik tālu – arī pie mums tādu piemēru pietiktu… Nabadzīgās Āfrikas valstis arī tagad itin dāsni izsniedz “licences” ziloņu, leopardu un citu aizsargājamu zvēru medībām – galu galā nauda taču nesmird. Un kas tur tas vēl viens prieka pēc nobeigtais zilonis vai leopards uz kopējā fona? Gan jau visādi dabas fondi kaut ko izdomās, un pavisam bez šaujamajiem lopiņiem nepaliksim…
Bet jautājums amatvīram paliek: vai tas bija tā vērts? Ielaist lodi pierē zilonim? Un cik daudzus tūkstošus būtu vērts samaksāt, lai nobeigtu kādu no beidzamajiem Amūras tīģeriem vai melnajiem degunradžiem? Gan jau, ka cena ir arī tiem…
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Ekrānšāviņš no pietiek.com
