Beidzamā laika lielākais valsts skandāls, nenoliedzami, saistīts ar galvaspilsētas lieluzņēmumu Rīgas satiksme, ar turienes spices vīru kratīšanām un pāris aizdomās turamo arestiem. Mītiņošana par un pret, ļaužu valodas ap un gar notikumiem un, protams, visu zinošie “dīvāna eksperti”, kuri, nenoliedzami, arī dalās apsūdzētājos un noliedzējos.
Šajā sakarībā kāds uzņēmējs, aprakstot savu “sadarbību” ar mūsu valsts vienīgās lielpilsētas eliti, bijis sevišķi atklāts. Norādot, ka viņa īsā, bet ļoti dinamiskā un piesātinātā sadarbība faktiski aprakstāma vienā teikumā: viss, sākot no tramvaju pirkšanas un beidzot ar neliela semināriņa rīkošanu, tiek aplikts ar nekur nedefinētu “obligāto maksājumu”. Tādu kā, teiksim diplomātiski, “nodevu”. Tā esot pārskaitāma uz iepriekš norādītu uzņēmumu vai kaut kādā veidā samaksājama nekur neuzskaitītu banknošu izskatā. Procentuālā izteiksme gan svārstoties – sākot no “standarta” desmitnieka līdz pat pilnai trešdaļai. Acīmredzot – atkarībā no konkrētā departamenta, nodaļas, amatpersonas vai vienkārši sadarbības partnera izpratnes par labu gaumi un mēra sajūtu. Šī stāsta varonis savās atklāsmēs retoriski vaicājis: no kurienes, atvainojiet, lai šo virsvērtību izrok? Jo vienīgā iespēja ir mākslīgi palielināt tāmes… Tomēr svarīgākais uzņēmēja stāstītajā patiesībā ir nevis pats fakts par potenciālo korupciju un tās izpausmes veidiem, bet gan apjoms un “sistēma”, kā un cik lielā mērā tā notiek (ja ticam pieņēmumam “no tramvajiem līdz kancelejas precēm”). Citiem vārdiem, šīs sistēmas dalībnieki (gan vienā, gan otrā pusē) lieliski zina – kur, kam, kāpēc un kā. Turklāt sliktākais, ka sarunās ar iesaistītajiem tā pat tiekot dēvēta par “normālu praksi”, jo ir taču tikai “godīgi”, ka tas, kas palīdz tev tikt pie iepirkuma, arī saņem kādu nelielu honorāru.
Protams, protams, mēs varētu teikt – tiem tur, galvaspilsētā, savas problēmas, mums – savas. Tomēr nevar noliegt, ka jau desmitgadēs ieilgušais tiesas process mūsu pašu pilsētas īstajam vadītājam arī visnotaļ tieši norāda uz gluži vai analoģisku ainu. Un fakts, ka notiesājošais spriedums jāgaida tik ilgi, bet pati lietas iztiesāšana iet kā pa celmiem, liecina tikai par to, ka arī mūspuses varenie savu “sistēmu” ir izveidojuši gana labi, lai, izsakoties vienkāršrunā, “neko nepiesietu”, proti, nevarētu pierādīt. Toties personīgās turības pieauguma tempi, kas piesegti ar dažādiem īpaši apjomīgiem darījumiem, runā visnotaļ daiļrunīgi…
Nenoliedzami, publikas apspriešanā un ļaužu runās visbiežāk nonāk lielākie un iespaidīgākie projekti. Jo šajos projektos “apgrozās” lieli līdzekļi, un tiek operēts ar miljonos mērāmām naudas summām. Tomēr minētā uzņēmēja stāsts uzskatāmi parāda šādu “shēmotāju” izstrādātās sistēmas galveno un, iespējams, ienesīgāko daļu – summas apmērs šajā gadījumā ne tikai nav atkarīgs no saskaitāmo kārtības, bet arī – no saskaitāmo kopējā daudzuma. Un salikt miljonu var gan no diviem saskaitāmajiem (divreiz pusmiljons ir miljons), bet arī, piemēram, no 50 mazākiem gabaliņiem. Un tad ir daudz lielāka iespēja, ka miljoniņam neviens gailis pakaļ nedziedās. Galu galā – kāpēc riskēt un pīties ar lieliem kukuļiem, ja var tā vienkārši “iekasēt” obligāti brīvprātīgo maksājumu no uzņēmēja arī par 100 pildspalvu nopirkšanu. Jā, sīkums, bet šādu iepirkumu taču ir gana daudz. Lai neteiktu vēl vairāk – pamatīgi daudz. Un kā teica klasiķi, latiņš pie latiņa, miljons rokā. Centu nekrāsi, pie miljona netiksi.
Koruptīvo shēmu eksistencei ir vēl kāds blakusefekts – ne tikai pašu korumpantu kabatu piepildīšana uz pašvaldības, valsts vai ES līdzekļu rēķina. Bet tas pamatīgi kropļo uzņēmējdarbības vidi. Vai, izsakoties cilvēku valodā, godīgam uzņēmējam vispār nav iespēju tikt pie pašvaldības vai valsts iestādes pasūtījuma. Pat tad, ja godīgais uzņēmējs piedāvā zemāku cenu (un kā tad nepiedāvās zemāku, ja “īstajam” uzvarētājam cenā jāiekļauj arī obligātie maksājumi). Jo iespējas šeit ir visplašākās – sākot no iepirkumu nolikumos iekļautiem dažādiem specifiskiem un ierobežojošiem punktiem, beidzot ar iepirkumu rīkošanu t.s. mazo iepirkumu robežās, kur nav nepieciešams atklāts konkurss, bet pietiek ar formālu “tirgus izpēti” un trīs iepriekš zināmu “konkursantu” apzināšanu.
Līdz ar to konkrētās pašvaldības finanšu plūsma tiek “sakārtota” jau visnotaļ globālā līmenī. No vienas puses, sistēma strādā pašas pašvaldības iekšienē, sadalot “laupījumu”, bet no otras – arī ārpus pašvaldības, jo maza taču mums tā uzņēmēju kopiena. Un visi katrā konkrētā nozarē iesaistītie uzņēmumi zina: tur vispār nav vērts tērēt laiku un resursus pieteikumu gatavošanai, jo uzvarētājs tāpat skaidrs. “Iesaistītais” uzvarētājs.
“Rīgas satiksmes” lieta, šķiet, uzņēmusi apgriezienus. Un varbūt šoreiz tā nebeigsies ar čiku. Tad Pandoras lādei varētu būt vaļā vāks, kas var pamazām, bet tā pamatīgi sagraut smalki izveidoto korupcijas un “shēmotāju” tīklu, bet ieviestā “normālā prakse” beigtos ne vien ar reāliem sodiem, bet arī ar to, ka pašvaldību un valsts iepirkumos godīgi uzvarēs labākais piedāvājums. Vismaz tā gribētos cerēt.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: LETA
