Mēs esam sabiedrība, kas vērsta uz patēriņu – vairāk ražot, lai vairāk patērētu. Tas ir nebeidzams vāveres ritenis, kas – jo ātrāk skrien, jo ātrāk griežas. Un tagad pēkšņi izrādās, ka var iztikt bez izklaides, bez iepirkšanās drudža un bez tā patēriņa. Izrādās, ka cilvēkam vajag daudz mazāk nekā viņš patērē. Tas, ko es saucu par tādu nevajadzīgu dzīves čaumalu, mūsu eksistences čaumalu, tā tiek dīrāta nost. Cilvēks ierauga – ā, cik man maz vajag, lai izdzīvotu! Tā intervijā BNN par cerību, jēgu un baznīcas dzīves norisi ārkārtas situācijas laikā stāsta katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
Ar bomi pa pieri
«Ja agrāk cilvēki skrēja savās darīšanās un biznesā, esot aizņemti tikai ar naudas pelnīšanu un karjeras veidošanu un vēl visu ko, tad šodien, kad daudzas iespējas ir nogrieztas, cilvēks tā kā dabūja ar bomi pa pieri. Nācās apstāties,» stāsta arhibīskaps par to, ka cilvēkiem šobrīd ir daudz laika izvērtēt, kā viņi līdz šim dzīvojuši.
Viņš stāsta, ka šajā laikā cilvēka «vērtību skala tiek pozicionēta no jauna», jo cilvēks sāk skatīties, kas tad īsti notiek, un ierauga tādas realitātes dimensijas, kurām līdz šim nepiegrieza vērību.
Kā piemēru vērtību pārlūkošanai viņš min ģimenes, pavadīto laiku ar tām, sakot, ka neveltītajam laikam ģimenei šobrīd ir diezgan smagas sekas. «Līdz šim ģimene ir bijusi atstāta novārtā jeb nav bijusi prioritāte, jo katrs ir skrējis tikai pa saviem biznesiem un nav interesējies ne par saviem bērniem, ne par otro pusīti. Tad tagad, kad pēkšņi sanāk kopā, izrādās, ka viņi nevar paciest viens otru.»
Taču kopumā, runājot par atbalsta punktiem krīzes situācijās, Stankevičs norāda, ka visbiežāk tieši ģimene ir kā atbalsta vieta, kā ligzda, kurā cilvēks var izturēt krīzes laikus, un ka veselīgās ģimenes tagad ļoti novērtē to, ka šobrīd ir vairāk laika cits citam, kas dod ļoti pozitīvu impulsu, atspērienu, stiprinājumu.
Baznīcas uzdevums ir atgādināt, ka ne no maizes vien cilvēks dzīvo
Runājot par to, kas cilvēkiem šai laikā var palīdzēt, arhibīskaps norāda uz psiholoģiskā atbalsta jomu. «Es domāju, psihologiem un psihiatriem tagad rokas ir darba pilnas, jo tiek signalizēts par to, ka tad, kad cilvēkiem izklaides un ārējās darbības dimensija ir piegriezta, viņiem saasinās iekšējās problēmas.»
«Protams, psiholoģiskais līmenis – tas ir viens no līmeņiem. Taču ir vēl nākamais, kas ir garīgais līmenis – cilvēka pamatvērtības. Tas ir jēgas nepieciešamības dzīvē līmenis, un tā ir baznīcas misija mudināt cilvēkus aizdomāties par to, ka cilvēks nav tikai lieta un nav tikai starpcilvēcisko kontaktu, sabiedrības līmenis,» skaidro Stankevičs.
«Cilvēks ir vēl kaut kas vairāk.»
Turpinot skaidrot Baznīcas uzdevumu, arhibīskaps tā arī pasaka: «Tas ir sagādāt diskomfortu cilvēkam, kurš dzīvo ilūzijās, un palīdzēt viņam atbrīvoties no tām. Pirmajā brīdī viņš to uztvers kā apdraudējumu, bet tad, kad viņš tiek vaļā, viņš ir pateicīgs par šo palīdzīgo roku.»
«Baznīcas uzdevums ir atgādināt, ka ne no maizes vien cilvēks dzīvo, ka cilvēks nav tikai miesa, viņam ir arī nemirstīga dvēsele, kuras kodols ir gars, kurš ir savienots kaut kur dziļumos ar Dievu, un ka, lai cilvēks varētu pilnvērtīgi dzīvot, viņš nedrīkst aizmirst par šo dimensiju un par komunikāciju ar dievišķo.»
Viņš arī vērtē, ka «diemžēl ar šo mūsdienu Rietumu sabiedrībai ir lielas problēmas, jo tiek mēģināts iestāstīt, ka zinātne, tehnoloģijas atrisinās visas problēmas un ka bez reliģijas var iztikt, jo Dieva eksistenci zinātne, redz, nevar konstatēt ar mēraparātu».
Stankevičs arī uzsver, ka cilvēka dzīves piepildījums ir nevis patēriņā, bet nesavtīgā sevis došanā. «Kad cilvēks kļūst par nesavtīgu dāvanu citiem, viņā rodas īsts, paliekošs gandarījums, un nav tukšuma sajūtas. Jo vairāk cilvēks nododas baudām, to meklēšanai, patēriņam, jo lielāks tukšums ir viņā. Cerības vēsts, ko Baznīca sludina – dzīvei ir jēga un to ir iespējams atrast. Ir iespējams sasniegt iekšējo brīvību, ja tu šajā krīzes situācijā apzinies, ka ir mūžība, ka tev ir nemirstīga dvēsele. Dzīves mērķis ir nevis sasniegt visaugstāko patēriņa līmeni, bet iegūt mūžīgo dzīvi. Respektīvi, kad nomirsti, lai tu nepazaudē savu dvēseli. Kā Jēzus teica – tas, kurš gribēs saglabāt savu dzīvību, tas to pazaudēs, bet kas to būs gatavs pazaudēt, tas to iegūs. Tā mūsdienu sabiedrības pārstāvim ir tāda, no vienas puses, es teiktu, skarba un nepatīkama ziņa, un viņš tai nav gatavs. Vismaz nebija. Liela daļa arī šodien nav gatava to pieņemt.»
«Bet nav jau citu variantu – tā ir realitāte.»
Krīze paver jaunas iespējas
Draudze vienmēr bijusi par to, ka cilvēki pulcējas kopā, lai būtu vienoti ticībā, dalītos tajā, taču nu tas nav iespējams ārkārtas situācijas dēļ. Uz jautājumu, kā tad baznīcai klājas šajā laikā, arhibīskaps nosaka: «Baznīca turpina pildīt savu misiju, neskatoties uz ierobežojumiem.»
Kā pozitīvu aspektu noteiktajiem ierobežojumiem Stankevičs min to, ka tas devis impulsu draudzēm attīstīties tehnoloģiski. Proti, tām jāizdomā, kā nodrošināt iespējas cilvēkiem piedalīties dievkalpojumos attālināti. Kā Pāvils Bībelē saka: «Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.» «Šī krīze – tā paver arī jaunas iespējas. Jeb drīzāk – tā mudina izrauties no mūsu ikdienas ritma un meklēt jaunas iespējas, kā aizsniegt cilvēkus,» norāda arhibīskaps.
«Par tiešsaistes dievkalpojumiem – es domāju, ka tā ir svētība un to vajag saglabāt [arī pēc ārkārtas situācijas beigām]. Taču nevis tāpēc, lai dotu iespēju tiem, kuri nevēlas nākt, bet tiem, kuri nevar atnākt – tiem, kuri ir veci, slimi un kuri patiešām nevar nokļūt līdz dievnamam. Jāturpina šī iespēja.»
«Mums bija ļoti intensīvs dialogs ar valsti – konkrēti ar Tieslietu ministriju. Un mēs sasniedzām ļoti labu risinājumu, ka dievnami ir vaļā, baznīcu vadītāji aicina cilvēkus palikt mājās un piedalīties dievkalpojumos attālināti.»
Viņš arī atzīmē, ka tie cilvēki, kuri nāk, netiek dzīti projām tiktāl, ciktāl viņi spēj ievērot distancēšanos, ieturot obligātos divus metrus citam no cita. «Tātad, ja ir maza baznīca, tur ir ļoti ierobežotas iespējas. Vienlaicīgi esmu aicinājis priesterus, lai baznīcas ir vaļā, lai cilvēki var ienākt arī palūgties individuāli jeb privāti.»
Mēs palīdzam visiem, kuriem nepieciešams
Baznīca turpina ne tikai garīgo, bet arī praktisko atbalstu caur dažādām Baznīcas sociālās palīdzības organizācijām. «Ja cilvēks ir nelaimē un viņam vajadzīga palīdzība, Caritas grupas palīdz visiem – neatkarīgi no konfesionālās un reliģiskās piederības. Tāpat arī, piemēram, Betlēmes žēlsirdības māja neskatās uz konfesionālo, reliģisko piederību.» Arhibīskaps gan norāda, ka Betlēmes mājā saistībā ar infekcijas risku, šobrīd jauni iemītnieki netiek uzņemti, lai neienestu infekciju. «Mēs visi labi zinām, kas notika ar Zilo krustu. Pietiek, ka viens ir inficēts, viņš aplipina citus. Līdz ar to, kopējā labuma vārdā, tā teikt, ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Es jau biju ieteicis, ja gadījumā tur [Betlēmes žēlsirdības mājā] uzņem jaunus iemītniekus, tad vajag ievērot 14 dienu karantīnu. Viņam jābūt citā vietā izolēti un tikai ja pēc tam redzams, ka nav infekcijas pazīmju, tad var doties tālāk.»
Arhibīskaps arī informē, ka darbību uzsācis uzklausīšanas un garīgā atbalsta telefons Emausas līnija, tālruņa numurs ir 28495847, un to ir izveidojuši dažādu kongregāciju Latvijas klostermāsas un brāļi. Šādā veidā viņi ir gatavi sniegt garīgo un emocionālo atbalstu, atbildēt uz jautājumiem savas kompetences robežās.
«Tā ka baznīca turpina savu misiju un īpaši grūtos brīžos tā ir kopā ar savu tautu, saviem ticīgajiem.»
Stankevičs arī uzsver, ka viņš savās uzrunās un sociālajos tīklos aicinājis sabiedrību uz atvērtību – lai tur acis un ausis vaļā. «Lai skatās, kā ir kaimiņiem – vai tur ir kādi veci cilvēki, kuri ir riska zonā, vai ir kādi, kuriem jāievēro pašizolācija, vai pat vispār, kuri ir karantīnā un nedrīkst iziet [no mājas], tad viņiem sniegtu palīdzīgu roku, piemēram, atnestu ēdamo no veikala. Vārdu sakot, painteresētos, kas tur notiek.»
«Šai ziņā es redzu, ka mūsu sabiedrībā notiek pozitīvas pārmaiņas.»
Un ko šobrīd iesākt?
Arhibīskaps uz jautājumu, kas tad cilvēkam šobrīd var palīdzēt pārdomāt, pārcilāt, sakārtot pamatvērtības, atbild: «Nu, es jau ceru, ka mums katrā mājā ir Svētie Raksti. Tad, pirmām kārtām, lasīt tos, sākot ar Jauno Derību.»
Vēl Stankevičs iesaka lasīt par «izcilajām personībām, kas ir bijušas pagātnē, kas ir spējuši savienot laicīgo un garīgo dzīvi». «Par tiem, kuriem garīgā dzīve ir kalpojusi kā iedvesmas avots tam, lai pārveidotu apkārtējo pasauli. Piemēram, tādi kā Robērs Šūmans, kuram tā bijusi ticība, kas viņu vadīja un iedvesmoja virzīt uz priekšu Eiropas apvienošanas projektu. Vai arī par Māti Terēzi, Jāni Pāvilu II, Tēvu Pio.»
«Ir daudzi pagātnes personāži, kuri var parādīt, kur ir īstās vērtības un kur cilvēks var atrast īsto pamatu zem kājām un kur var smelties spēku un iedvesmu, lai pārveidotu apkārtējo pasauli.»
30.04.2020./Autors: Elizabete Mežule, BNN/Foto: Publicitātes
