To, ka dzīve nav rožu dārzs, zina visi. Vismaz teorētiski. Ja vien, protams, neesi kāds no augstajiem Olimpa dieviem, kuriem taču visam jābūt kārtībā. Un pat augstajiem Olimpa dieviem (kā mēs labi zinām no sengrieķu leģendām) reizēm gadās pa kāzusam. Te kaut kāds Prometejs vienkārši ņem un “nosper” uguni, lai iedotu to mirstīgajiem, te atkal kāds varonis ņem un uzkāpj uz varžacīm, te atkal paši dievi savā starpā nesadala ietekmes sfēras… Un atkal mēs nonākam pie tā paša – dzīve nudien nav nekāds rožu dārzs.
Tieši šī alegorija nāk prātā, vērtējot tieši vienu un apaļu gadu, kas pagājis kopš pērnajām Saeimas vēlēšanām. Augsto pašmāju Olimpa dievu panteonā sākusies teju vai histērija. Un kā nu ne? Ilgi valdījušie un viņu ilgtermiņa “atbalstītāji” (ja drīkst lietot šo nepiedienīgo apzīmējumu cilvēkiem, kas ilgi un pamatīgi barojušies no valsts maka) jau bija paši sevi iecēluši augstākā kastā. Protams, ar domu, ka šī situācija būs mūžīga un negrozāma, ka “ierindas pilsoņiem” (lasi – zemākās kastas piederīgajiem) nav ne jāzina, ne jāsaprot, kas notiek valstī un kā “lietas tiek bīdītas”. Un kāda neraža! “Zemākie” izdomāja sarosīties, nobalsojot nevis par “labo darbu čempioniem”, viņiem līdzīgajiem un līdzskrējējiem, bet savēlēja tos – ja varam citēt priekšvēlēšanu laika retoriku no iepriekšējo valdošo puses –, kuri novedīs nabaga Latviju līdz apokaliptiskām beigām. Ja ne gluži noslīcinot valsti ar visiem tās iedzīvotājiem Baltijas jūrā, tad vismaz aizripinot līdz pilnīgam bankrotam noteikti.
Gads ir pagājis. Valsts stāv kā stāvējusi, valdība strādā, bankrots nav iestājies… Ir noticis tikai tas, no kā pašpasludināto Olimpa dievu panteons baidījās visvairāk. Proti, atklātībā nāk arvien jauni un jauni fakti par “lietu kārtību”, par politbiznesu ar visām no tā izrietošajām sekām. Zem “knābja” lupas nonākuši ne tikai sīki zaglēni, kuri šad un tad ielej benzīnu par valsts vai pašvaldības naudu, izmanto vakariņām valsts iestāžu vai pašvaldību kredītkartes vai, piemēram, iekārto kādā amatā radiniekus, algu maksājot no nodokļu maksātāju kabatām. Tīklos ieķeras arvien lielākas zivis. Un tas liecina, ka situācija mainās… “Labo darbu čempioni”, citi mazie “fīreriņi” savās mazajās karalistēs vairs nevar justies droši. Un augstajā Olimpā sākas panika. Kurš būs nākamais?
Kas notiks tālāk? Vai iepriekš “neaizskaramie” pēkšņi nonākuši starp “ierindas pilsoņiem”, vai tiešām esam nonākuši tik tālu, ka Ministru kabinetā iegravētais sauklis “Viens likums, viena taisnība visiem” sācis darboties?
Ne velti gan Rīgā, gan tepat, Ventspilī, kungi sākuši skaļi žēloties, neizvairoties no vienkāršrunas un prastiem apvainojumiem. Sak, mums dara pāri, viss ir slikti, un viss būs vēl sliktāk. Jo mēs vairs nevaram tā, kā iepriekš – sadalīt vēl nesadalīto, izzagt vēl neizzagto, salikt tāmes un realizēt projektus tā, kā pašiem šķiet izdevīgi un paša makam nozīmīgi. Pēcvēlēšanu gada dzirnas sākušas malt – lēni, bet neatlaidīgi. Un, cerams, neatgriezeniski. Būvnieku lielfirmu ķeizari, atkritumu biznesmeņi, viņu politiskās “aizmugures” gan Rīgā, gan novados un pilsētās negribot nonākuši starmešu gaismā. Gads pēc vēlēšanām ir pierādījis, ka var arī citādāk. Vismaz mēģināt, vismaz pacensties.
Ko tas viss mums ir devis? Gan visiem kopā, gan katram atsevišķi. Pirmkārt, zināmu pārliecību, ka mainīt sistēmu ir iespējams. Jā, starp tādiem, kuri tiešām vēlas izmainīt “lietu kārtību”, ir iekļuvuši arī skaļi bļāvēji, izmantojot vispārējo neapmierinātību ar notikumiem valstī. Taču šajā gadījumā laiks visu noliek savās vietās. Un arī šis skarbais pēcvēlēšanu gads jau “atsijājis” no darītājiem dažu labu tādu, kas tikai izmantojis straumi, lai tai līdzi iepeldētu, piemēram, Saeimas namā. Otrkārt, apziņu, ka arī iepriekš “visvarenie” nemaz nav tik visvareni. Ka arī viņu grēki un grēciņi var tikt kārti pie lielā zvana. Un tas nav mazsvarīgi, jo sakārtot valsti ir iespējams tikai tad, ja mēs zinām, kas notika, kas notiek un kā būtu jānotiek. Bez zināšanām un informācijas nav iespējamas reformas. Treškārt, sajūtu par pozitīvām pārmaiņām mūsu pašu apziņā. Par to, ka mēs paši – katrs ar savu balsi un ieinteresētību – būsim tie, kuri pieņems lēmumus. Apātija un samierināšanās ar to, ka “tā jau notiek”, ir pirmais solis, lai pašmāju augstie Olimpa dievi varētu valdīt arī turpmāk. Bet ieinteresētība par sevi un valsti toties dos gaidīto īsto demokrātiju.
Gads pēc vēlēšanām ir parādījis mūsu valsts un pašvaldību vājās vietas, sāpīgos punktus un risināmās problēmas. Citā gaismā. Tagad atliek ķerties pie darba – vispirms saprotot, kas jādara, un tad arī darot.
15.10.2019 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Ernests Dinka, Saeimas Kanceleja
