Mediju ziņa: “Ideoloģiska kara iespaidā, kuru Latvijas dzelzceļš (LDz) ved pret Baltijas Ekspresi, ir novērojama vēlme finansēt nepatiesus propagandas rakstus par Baltijas Ekspreša likvidāciju. Visticamāk, LDz koncernā ir paniskas bailes, kas notiks ar pārvadājumiem, tāpēc Latvijas dzelzceļš mēģina ar nepiedienīgiem paņēmieniem graut Baltijas Ekspreša reputāciju,” tā par izplatīto informāciju, ka Baltijas Ekspresim varētu draudēt piespiedu likvidācija, izsakās uzņēmuma vadītājs Māris Bremze. (Ventspilnieks.lv, 19. jūlijs)
• • •
Labākā aizsardzība esot uzbrukums, apgalvo militārie, sporta, politikas un sabiedrisko attiecību stratēģi. Tiesa gan, radikāli atšķiras visu šo dažādo jomu ekspertu izpratne par to, kas kurā konkrētajā gadījumā ir uzbrukums un kas aizsardzība. Bet, neiedziļinoties sīkumos un filozofiskos pārspriedumos, varam droši teikt, ka augstāk minētais gadījums ir uzskatāms par ne visai glīto sabiedrisko attiecību jeb, izsakoties konkrētās nozares speciālistiem saprotamā valodā, tipisku “melnā PR” piemēru. Īstenībā gribētos pat ticēt labajam cilvēkos, un šajā gadījumā pieņemt, ka LDz kā jaunās valdības satiksmes ministra Linkaiša uzmanības lokā esoša organizācija nemaz nav gribējusi vērsties tieši pret Baltijas Ekspresi, bet vienkārši Baltijas Ekspresis trāpījies ceļā kā patiešām nopietns un uz attīstību vērsts konkurents. Bet tikpat labi Ekspreša vietā varētu būt arī cits “ekspresis”, ja vien tāds Latvijā būtu un ja vien tas darbotos ar tikpat labiem rezultātiem kā Baltijas Ekspresis. Citiem vārdiem – LDz šajā gadījumā vajadzēja novērst publiskās diskusijas nozarē no pašu neveiksmēm uz citiem nozīmīgiem nozares spēlētājiem.
Pieņemot, ka tipiska “melnā PR” sastāvdaļa nav tikai plakaniska konkurentu nogānīšana vien, varam ar tādu pat ticamības pakāpi pieņemt, ka pašlaik, tautas valodā runājot, sēžamvietas deg arī kārtīgā Sicīlijas mafijas cienīgā astoņkājī sapītajām amatpersonām, kas patiesībā ir tik vien kā ielikteņi lielāko un gudrāko spēlētāju rokās. Un konkrētajām amatpersonām, protams, nebūt negribas sēdēt uz apsūdzēto sola. Lielākie un gudrākie spēlētāji, kā zināms, šobrīd paši nebūt nejūtas komfortabli, jo shēmotāju saliktie ministri, valdes priekšsēdētāji un nozares “līderi” vairs nav ne ministri, ne priekšsēdētāji, ne līderi. Tāpēc konkrētajām LDz amatpersonām, uz kuru pirkstiem kā nākamajiem varētu sākt raudzīties jaunā ministra visuredzošā acs, vajag nodrošināties. Un tā kā ir nepieciešams kaut kāds nebūt aizsegs iepriekš realizētajām jaušajām, nejaušajām vai klajas nekompetences izraisītajām biznesa kļūdām, tad labākais veids kā novirzīt sarunu, ir “iebliezt” pa nākamo lielāko nozares spēlētāju… Redziet, ministra kungs, kādi viņi sliktie, tāpēc mēs esam labie, jo visiem taču tagad slikti, bet viņiem vēl sliktāk.
Un trešais virziens, kurā noteikti ir ieplānojuši spēlēt šī “melnā PR” darboņi, noteikti ir jau tradicionālais “naudas jautājums”. Kaut ko sadalīt var tikai tad, ja ir, ko dalīt. Šī elementārā ābeces patiesība, šķiet, ir zināma pat konkrētā gadījuma “melnā PR” konstruktoriem, kuru diezgan primitīvie konkurentu “noriešanas” paņēmieni atgādina kaut ko no “mežonīgajiem deviņdesmitajiem”, paliekot arī tā laika izpratnes par lietu kārtību līmenī. “Naudas jautājums” šajā gadījumā ir diezgan vienkāršā likumsakarība: ja ministrs un valdība ieklausīsies tranzīta biznesa uzņēmumu (tajā skaitā arī viena no nozares līderiem “Baltijas Ekspresis”) viedoklī, mainot kārtību un liedzot LDz un tā meitaskompānijām atsevišķos segmentos teju vai monopolstāvokli, tad samazināsies “naudas plašuma”. Un, spriežot pēc iepriekšējās pieredzes, kad viens pēc otra aizdomīgos darījumos un iesaistē “interešu biznesā” tiek vainots viens priekšnieks pēc otra, kā arī ņemot vērā faktu, ka minētie priekšnieki “klejo” no viena liela uzņēmuma vadības uz otru (atkarībā no savu īsto saimnieku vēlmēm), varam pieņemt, ka “naudas jautājums” ir gana svarīgs. Tāpēc ir šādi diezgan kusli mēģinājumi “uzspiest” uz sabiedrisko domu, kas varbūt neļaus ministram un valdībai pieņemt kādu lēmumu, ierobežojot LDz, tās meitaskompāniju un partneru stāvokli. Tiesa gan, laiki vairs nav gluži tādi kā jau minētajos “plēsonīgajos deviņdesmitajos”… Tikai dažu “spēlētāju” tikumi gan palikuši iepriekšējā līmenī – gluži kā pēdējā laikā daudzkārt piesauktais hibrīdkarš. It kā ir, bet it kā nav. Tikai šoreiz runa nav par militāro, bet propagandas lauciņu.
Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
