Jau šonedēļ mūsu valsts iedzīvotāji dosies uz vēlēšanu iecirkņiem, lai noteiktu savus priekšstāvjus Saeimā nākamajiem četriem gadiem. Priekšvēlēšanu gaisotne Latvijā šogad ne ar ko īpaši neatšķiras no iepriekšējām reizēm – tāda pati cīkstēšanās medijos starp dažādiem politiskajiem spēkiem, kuru šoreiz ir pat vairāk nekā iepriekš, apņēmības pilnas, lietišķas vai smaidīgas sejas uz reklāmkarogiem, aģitācijas izbraucieni un vēl daudz dažādu elektorāta piesaistes pasākumu. Neapjukt daudzo apsolījumu gūzmā un viest izpratni par notiekošo palīdz sabiedrībā pazīstami politikas eksperti.
Jau gandrīz trīs gadu desmitus politiskās norises dažādos mediju kanālos komentē un analizē politologs, sabiedrisko attiecību aģentūras “Mediju tilts” līdzīpašnieks Filips Rajevskis. Viņam ir liela pieredze publisko attiecību un lobisma jautājumos, komunikācijā ar sabiedrību finanšu un enerģētikas jomā, kā arī krīzes komunikācijas risinājumos. Rajevskis ir ieguvis grādu politikas zinātnē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, studējis politoloģiju Velsas Universitātē Lielbritānijā.
Jau astoņus gadus Filips Rajevskis ir Zemessardzes 19. kaujas nodrošinājuma bataljona vecākais zemessargs. Viņš ir pārliecināts: ja mēs paši neveidosim savas valsts aizsardzību, tad kurš gan cits?
Sagaidot 14. Saeimas vēlēšanas, Filips Rajevskis sarunā ar laikrakstu “Ventspilnieks.lv” ieskicē rudenīgi politiskās laika zīmes.
– Spriežot pēc pašreizējiem reitingiem, 14. Saeima draud būt ļoti sadrumstalota. Ciktāl šiem reitingiem varam ticēt?
– Reitingiem ticēt var, tomēr tie iezīmē tikai tendences – nevajag reitingos meklēt absolūtu atbildi uz visiem jautājumiem. Tajos varam redzēt atsevišķu politisko spēku dinamiku – vai tā ir pozitīva vai negatīva. Uz tās bāzes ir iespējams izdarīt secinājumus un mēģināt būvēt prognozes, bet ir jāatceras, ka reitingi tomēr ir “vakardienas fotogrāfija”. Tāpēc ir jābūt uzmanīgiem tiem, kuri reitingus mēģina traktēt kā prognozi rītdienai. Tā ne vienmēr ir. Es pat teiktu, ka tā nepavisam nav, tomēr tendences reitingi parāda, un ļauj izdarīt secinājumus. Īpaši, veidojot kampaņas, var novērtēt, cik efektīvi ir bijuši atsevišķi soļi un paņēmieni, jo, piemēram, ja ir daudz skandālu, tad jau mēneša laikā tie ietekmē reitingus, un to dinamika jau ir negatīva. Teorija saka, ka vēlētāju atmiņa ilgst pusgadu. Es teiktu, ka Latvijā tie ir trīs mēneši, tomēr visai nepatīkamas lietas cilvēki atceras daudz ilgāk, bet par sīkiem skandāliem aizmirst ātri.
– Priekšvēlēšanu laikā ne viens vien sociālo tīklu lietotājs ir aizpildījis anketu, lai noteiktu saviem uzskatiem un nostājai visatbilstošāko politisko spēku. Vai šāda aptauja ir socioloģiski pamatota un rezultāti – vērā ņemami?
– Šim instrumentam es īsti neticu, jo mums tā politika nav tik ideoloģiski tīra, lai to varētu tik vienkārši un precīzi nomērīt. Tā nav ne socioloģija, nedz arī kāda cita zinātne. Es to sauktu par tādu kā spēli, līdzīgu daudzām citām sociālajos tīklos, kur var, piemēram, ierakstot savu vārdu, uzzināt par sevi visai izklaidējošu informāciju.
– Kā ierasts, politiskie spēki vēlētājiem sola gandrīz vai debesmannu, piemēram, piectūkstoš eiro lielu bērna piedzimšanas pabalstu, apkures cenu griestu noteikšanu, zāļu cenu samazināšanu, vēža uzveikšanu u.tml. Vai šādi solījumi maz ir reāli izpildāmi?
– Zāļu uzcenojuma pazemināšanu viennozīmīgi var un vajag panākt, jo Latvijā šai ziņā situācija ir neveselīga. Mēs labi zinām, ka farmācijas tirgus ir vienas biznesa grupas rokās. Jau ilgu laiku dzirdamas runas, ka nepieciešamas pārmaiņas, lai zāles būtu pieejamākas, lai būtu lielāka konkurence un farmācijas kompānijas būtu spiestas likt mazāku uzcenojumu, tomēr valsts budžetu tas tiešā veidā neietekmē.
Ja runājam par milzu pabalstiem vai cenu griestiem, tad kādam, šajā gadījumā valstij, ir jākompensē starpība. Pretējā gadījumā iestāsies deficīts, jo piegādātājs meklēs, kur savu preci vai piedāvājumu var pārdot dārgāk. Cenu griesti – tas jau maksā. Vai nu kādam ir jāsedz starpība, vai nonākam deficīta apstākļos. Nu, piemēram, ja pēkšņi tiek noteikti cenas griesti degvielai, pieņemsim, ka eiro litrā, lai gan mēs zinām, ka tā šobrīd maksā gandrīz 2 eiro, tad lielākā daļa degvielas kompāniju vienkārši pārstās pārdot savu preci mūsu tirgū. Tad atliktu vien gaidīt, kad cenas pasaulē nokritīs līdz šim eiro un būsim punktā, kad pie mums atkal būs izdevīgi to tirgot, tāpēc, klausoties šādos solījumos, ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo kādam par šo visu vienmēr ir jāmaksā.
– Vai ir kādas cerības, ka cilvēki tomēr būs apzinīgāki nekā pašvaldību vēlēšanās, kurās piedalījās rekordzems balsstiesīgo skaits – 34%. Kā pamudināt cilvēkus iet uz vēlēšanām?
– Līdz šim esam novērojuši tendenci, ka cilvēki, kas ir vīlušies iepriekšējā izvēlē, neatrod sev jaunus favorītus, un tādējādi sarūk līdzdalība, savukārt pārējās elektorāta daļas aktivitāte nepieaug, un tas dod lielākas preferences dažādiem margināļiem. Ievēlēto partiju “deķis” nākamajā Saeimā varētu būt pat raibāks, nekā tas ir pašlaik. Jā, ceru, ka šoreiz cilvēki čaklāk dosies uz vēlēšanām, un procents būs starp 40 un 50. Kā jau reiz teicu – ja negribat idiotus Saeimā, ejiet uz vēlēšanām!
– Ir teiciens, ka vecs un labi pazīstams ļaunums vienmēr ir vēlamāks par jaunu un nezināmu. Vai piekrītat, ka dažādu krīžu fonā vēlētāji biežāk izvēlas lai arī ne visai mīlētus, tomēr zināmus esošās varas pārstāvjus?
– Improvizācijas vēlme cilvēkiem sarūk neparedzamības un krīzes situācijas gaisotnē. Vēlētāji ir gatavi riskēt tad, kad viņiem viss ir labi, sak’, tad mēs varam kaut ko pamainīt – varbūt būs labāk? Nu labi, diži sliktāk jau nebūs. Šobrīd visai skaidri apzināmies, ka var būt arī sliktāk, un iepriekšējo 30 gadu pieredze rāda, ka tad, kad ir ekonomiski grūti laiki, cilvēki parasti ir daudz konservatīvāki savās interesēs, un nav gatavi politiskiem eksperimentiem.
– “Lembergu par premjeru!” – kādēļ daļa vēlētāju vēl aizvien kāpj uz šī ZZS pasviestā grābekļa? Vai ir kaut neliela iespējamība, ka Lembergs varētu kļūt par Ministru prezidentu?
– Atbildēšu uz otro jautājumu: uzskatu, nav iespējams, ka Lemberga kungs kļūst par premjeru. Šādu variantu izslēdz tiesu darbi, jautājums par pielaidi valsts noslēpumam, arī iespējamā citu politisko spēku pretdarbība. Varam vilkt paralēles ar Ventspils domi – tur jau arī valdīja uzskats: nav iespējams, ka Lemberga pārstāvētais politiskais spēks uzvar pašvaldību vēlēšanās un viņš nekļūst par domes priekšsēdētāju. Tomēr mēs redzam, ka tā ir noticis – Lembergs nav Ventspils mērs. Tas ir tāds tehnisku apstākļu kopums, kas izslēdz viņu no reālās iespējas. Protams, Aivars Lembergs noteikti ir ļoti kolorīta persona un spējīgs runātājs, labi formulē domu, bet problēma ir tā, ka laiks iet un jaunāks nepaliek ne viņš pats, ne viņa elektorāts, mainās arī vēlētāji un situācija vispār. Kā viņam veiksies, ko domā vēlētāji – to mēs redzēsim 2. oktobrī, tomēr reitingi neliecina, ka gaidāms izrāviens. 25% vēlētāju ir tā saucamā svārstīgo vai noliedzošo daļa, un viņu balsis vēlēšanās parasti proporcionāli sadalās starp līderiem. Lai arī ZZS uzskata, ka “Lembergs par premjeru” ir tā drošā kārts, ko izspēlēt, šobrīd nekas neliecina, ka ar to varētu iegūt vairāk balsu no svārstīgajiem.
– Kas mūs sagaida apkures sezonā – vai valdība ir darījusi pietiekami? Vai politiskajiem spēkiem vispār ir kāds konkrēts un saprotams plāns, kā cīnīties ar inflāciju?
– Pēc 2. oktobra uzzināsim daudz jauna. Šobrīd, protams, visi politiski spēki savā retorikā ir norūpējušies par iedzīvotājiem un viņu maksātspēju: kā nu atbalstīt, lai neuzkrātos parādi… Šī valdība sava darba cēliena nobeiguma fāzē ir diezgan dāsna ar visādiem pabalstiem, tāpēc domāju, ka nākamajai valdībai, kad tā aci pret aci saskārsies ar jaunā budžeta veidošanu, nāksies “dziedāt citu dziesmu”, un atrast veidus, kā iegūt līdzekļus.
– Šobrīd cilvēku prātus nodarbina ne tikai tuvojošās vēlēšanas, bet arī saspringtā ģeopolitiskā situācija. Šai kontekstā Latvijas iekšpolitika un ar to saistītie nacionālās drošības riski ir viens no aktuālākajiem jautājumiem, tāpēc dienaskārtībā ir Valsts aizsardzības dienesta veidošana. Kāpēc mums nepieciešams obligātais dienests, ko tas dos? Vai ar Zemessardzi vien nepietiek?
– Nē, ar Zemessardzi vien noteikti nepietiek. Mūsu ir par maz. Īpaši trūkst jaunu cilvēku. Uzskatu, ka Zemessardze vairāk ir piemērota cilvēkiem pēc 30 gadu vecuma. Skolu jauniešiem ir iespēja iesaistīties Jaunsardzē, un pēc tās var izvēlēties, vai turpināt militāro karjeru armijā vai Zemessardzē. Ārpus visa tā paliek daudz cilvēku, kuri nav militāri orientēti un nekad nebūs ne profesionālajā dienestā, ne zemessargos, tomēr arī viņiem būtu nepieciešamas šādas iemaņas, lai justos drošāki un sagatavotāki. Šādas elementāras zināšanas un prasmes ir nepieciešamas sabiedrībai kopumā, lai tā kā kopiena justos labāk. Ja cilvēkiem būs pozitīva sadarbības pieredze ar bruņotajiem spēkiem, tostarp Zemessardzi, viņi obligātā dienesta jautājumu uztvers daudz labvēlīgāk. Nacionālie bruņotie spēki Latvijā ir ļoti populāri, cilvēki tiem uzticas, un Zemessardze ir NBS sastāvdaļa. Īpaši pēdējo gadu laikā karavīri un zemessargi bijuši klāt daudzos svarīgos notikumos, snieguši atbalstu sabiedrībai, valsts un pašvaldību institūcijām. Obligātais dienests – tā būtu kā pote sabiedrībai pret krīzes situācijām. Pilngadību sasniegušam jaunietim tas būtu brīdis, kad viņš kļūst par vīrieti. Esmu dzirdējis atzinīgas atsauksmes no vecākiem, ka jaunieši ir patiesā sajūsmā par piedalīšanos rezervistu apmācībās, turklāt atgriežas mājās pilnīgi citādāki pozitīvā ziņā – iemācījušies turēt kārtībā gan savas lietas, gan galvu.
– Ko jūs novēlētu balsstiesīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, sagaidot 14. Saeimas vēlēšanas?
– Pirms iepazīties ar priekšvēlēšanu programmām, katram vēlētājam ieteiktu pašam sev atbildēt uz dažiem jautājumiem: vai šīs valdības laikā viņa dzīves kvalitāte ir augusi, vai šī valdība ir strādājusi viņa labā, kā vērtējama situācija veselības aprūpē un izglītības jomā? Noteikti aicinu visus doties uz vēlēšanām, pirms tam kārtīgi izpētot kandidātu sarakstus, un nebaidīties svītrot sev netīkamos politiķus!
26.09.2022. / Autors: Rita Krasta / Foto: no F. Rajevska personīgā arhīva
