Laikraksts “Ventspilnieks.lv” aicināja uz sarunu divas mazu bērnu mammas un psiholoģi Marinu Sokolu–Nazarenko, lai skaidrotu, kā pandēmijas sarežģīto laiku pārdzīvo ģimenes ar bērniem.
Visi kopā
Trīs dēlu vecāku Aijas un Linarda Volku ģimenē aizvadītais gads bijis pilns prieka un arī pārbaudījumu. Volku vecākais dēls mācās 6. vidusskolas 4. klasē, vidējais, kuram rudenī jāsāk skolas gaitas, šobrīd ir pirmsskolas izglītības iestādes “Rūķītis” audzēknis, bet pastarītis 2. martā palika vienu gadu vecs.
“Manam 6 gadus vecajam dēlam Haraldam nācās atstāt bērnudārzu “Saulīte”, kura direktore mums piedāvāja divas iespējas – obligātu klātienes apmeklējumu vai arī pāriešanu uz “Rūķīti”, kurā, sadarbībā ar bērnudārzā izveidoto konsultatīvo centru, bērns var mācību programmu apgūt mājās,” savu stāstījumu iesāk Aija Volka. Aizvadītajā rudenī Haralda vecāki, lai mazinātu saslimšanas riskus, pieņēmuši lēmumu dēlu uz dārziņu nevest. Pildījuši audzinātāju sūtītos uzdevumus, priecājušies par atgriezenisko saiti, kurā bērns paslavēts vai arī norādīts, pie kā vēl jāpastrādā.
“Mums nebija pamata domāt, ka nevaram darīt tā, kā pērn pavasarī. Meklējām žurnālos burtus, griezām, līmējām… Likās, ka viss ir lieliski. Tikai tad, kad saņēmām audzinātājas zvanu un jautājumu, kur tik ilgi esam pazuduši, sapratu, ka noteikumi mainījušies. Apspriedāmies ar vīru. Tā kā tuvojās Ziemassvētku pasākumu laiks, nolēmām Haraldu atkal laist dārziņā. Un tad bija paziņojums par Covid-19 gadījumu bērnudārzā “Saulīte”. Izglītības pārvalde aicināja vecākus, kuriem ir tāda iespēja, bērnus uz dārziņu nevest, kamēr personālam tiek veikti testi. Janvārī turpinājām būt pa mājām. Direktore atkal aizrādīja, ka tā nevar. Tad pieņēmām lēmumu pāriet uz “Rūķīti”. Šobrīd esam ļoti apmierināti,” saka Aija Volka.
“Protams, es jautāju, vai viņš nepārdzīvo par to, ka nesatiek draugus. Turpinām dārziņā iedibinātās tradīcijas – nesen dēls izteica vēlmi iemācīties šūt cimdiņu, jo uz Ziemassvētkiem viņi bija darinājuši zeķi. Savukārt vecākajam dēlam sākotnēji problēmu sagādāja zvana jeb laika ierobežojuma neesamība. Apveltīts ar vēlmi labi paveikt jebkuru darbu, viņš mācībām veltīja visu dienu, padarīdams traku gan pats sevi, gan mūs visus. Tad visi kopā mācījāmies samazināt prasības. Iepazīstu no jauna arī pati sevi. Pieņēmu lēmumu atteikties no sabiedriskās organizācijas vadīšanas,” ar saviem šī laika izaicinājumiem dalās Aija Volka.
Viņa saka, ka valdības lēmums piešķirt ģimenēm 500 eiro pabalstu par katru bērnu īpašu lepnumu raisījis vīrā. Tas bijis vēl viens iemesls novērtēt, ka viņu ģimenē aug veseli trīs dēli. Aija arī atklāj, ka, būdama Ventspils bibliotēkas darbiniece, šajā laikā padomu meklē psiholoģijas grāmatās: “Priecājos, ka pabalsts dos iespēju apmaksāt psiholoģiskā atbalsta pakalpojumus tām ģimenēm, kurām tas ir aktuāli!”
Kā spēj
Ar Zani (vārds mainīts) vienojamies runāt par pandēmijas laika emocionālo pusi. Viņas un vīra ģimenē aug četrgadīgs dēls un pusaudze meita. Jebkura ziņa, kas skar meitu personīgi, gan pavasarī, gan joprojām, tiek uztverta sakāpināti. Nereti ar īpašiem epitetiem apveltīti tiek ne vien valdības pārstāvji, bet arī vecāki. “Vienu brīdi devām meitai nomierinošas zāles. Dalos ar saviem pārdzīvojumiem ar draudzenēm, tas palīdz. Nevienkāršu visu padara arī nepieciešamība izolēties no paplašinātās ģimenes locekļiem, ar kuriem iespējamas vien attālinātas sarunas,” savās pandēmijas laika sajūtās dalās Zane.
Meitas emocijas vienaldzīgu neatstājot arī mazo bērnu, kurš reizēm mēdzot uzsvērt: “Tu mīli tikai mani, māsu ne.” Tad Zane stāstot, ka viņai ir divi bērni un abi svarīgi, mīlēti un pieņemti. Sieviete atzīst, ka bieži tiešām visa kā ir par daudz: “Ne vienmēr to iespējams risināt ar laiku sev, atpūtai. Vienkārši dzīvojam, tik labi, cik nu spējam. Nenoliegšu, kad bērni aizmieg, nereti atslābināmies ar alkohola palīdzību.”
Speciālista viedoklis
Ventspils slimnīcā praktizējošā klīniskā psiholoģe Marina Sokola–Nazarenko: “Šobrīd ir ļoti dabiski just dusmas, bailes vai nomāktību, jo visām trim šīm sajūtām ir arī bioloģiskā puse – tās mums dod signālu, sargā no briesmām. Turklāt, kad piedzimst bērns, vecākiem neviens neiedod audzināšanas instrukciju. Augošs bērns ir personība, kura mainās. Bērniem ir brīnišķīga spēja translēt savas emocijas. Nu, piemēram, ja es, domājot par bērnu, jūtos izmisusi vai dusmīga, visticamāk, tieši tā jūtas arī pats bērns.”
“Ja cilvēks jūtas nomākts, ja ikdienas stress pārtop par ikdienišķu trauksmi, ja ir miega problēmas vai parādās pēkšņas dusmas – tie visi ir gadījumi, kuros var vērsties pie psihologa vai psihoterapijas speciālista. Ne vienmēr ir vajadzīgas zāles, ne vienmēr ir vajadzīga terapija, bet dažreiz ir vajadzīgi abi. Ja redzam, ka tas nepieciešams, novirzām pie ārsta – psihoterapeita vai psihiatra,” turpina Marina Sokola–Nazarenko.
Vaicāta, kā saudzēt un atjaunot savus emocionālos resursus, psiholoģe saka: “Pirmais – pašizglītošanās no drošiem informācijas avotiem. Tāpat arī ļoti būtiski ir uzturēt ikdienas ritmu – gulēt iešanas, celšanās un ēšanas laikus. Lietot ūdeni nepieciešamajā daudzumā. Atpazīt savas emocijas, ķermeniskās reakcijas – uzdot sev jautājumu, kas un kāpēc mani satrauc. Vismaz mazliet pavingrot, kaut piecas minūtes – ļaujot stresam atstāt ķermeni. Meklēt iespējas, kas rada prieku. Drošā veidā turpināt veidot un uzturēt kontaktus ar citiem cilvēkiem.”
Jautāta, ar kādām izmaksām vecākiem jārēķinās, Marina Sokola–Nazarenko pasmaida – jautājums par naudu arvien esot mazliet izaicinošs. Vienas konsultācijas maksa slimnīcā pie viņas – 30 eiro, taču Marina uzsver – skolu psihologi bērniem ir pieejami par brīvu, ir krīzes tālruņi.
Valsts atbalsts
Gada sākumā Veselības ministrija izplatīja paziņojumu, ka no šī gada vidus ar ģimenes ārsta nosūtījumu varēs saņemt valsts apmaksātu terapiju pie psihologa vai psihoterapeita. Tikšot arī paplašināta pusaudžu psihiskās veselības pakalpojumu pieejamība Rīgā un Liepājā, no jauna šādus centrus attīstīšot Ventspilī, Daugavpilī un Valmierā. Abām iniciatīvām kopā valsts šogad atvēlējusi 5,3 miljonus eiro.
15.03.2021. / Autors: Ilze Meiere / Foto: Pixabay
