Kāds, teiksim diplomātiski, uzņēmējs ar stāžu, diskutējot ar savu gados un ilglaicīgā pieredzē daudz jaunāko kolēģi par valsts un pašvaldību iepirkumiem, bija patiesi un gluži neviltoti izbrīnīts: “Sak, kā tu esi iedomājies – piedalīties pašvaldības iepirkumā bez “galiem” pašā pašvaldībā, bez iepriekšējām norunām? Vienkārši tāpat vien, sagatavojot iepirkuma dokumentāciju?” Kungam ar stāžu biznesā šāds jaunākā kolēģa “gājiens” šķita kaut kas neiedomājams, jo godīgi iepirkumi, kur savā starpā sacenšas piedāvājuma kvalitāte un cena, taču nemaz nav iespējami. Visi taču tā dara.
Šī visnotaļ publiskā diskusija no vienas nesenas uzņēmēju konferences tepat mūspusē uzskatāmi parāda atšķirības starp vēl no padomju laikiem ierastās “tradicionālās” politbiznesa tehnoloģijas, kur vietējo un valsts līmeņa politiķu merkantilās intereses savijušās ar uzņēmējdarbību, un jaunās, padomju domāšanas nesamaitātās uzņēmēju paaudzes uzskatiem. Ja pirmie uzskati, ka “blatu būšana” ir teju vai normāla parādība, ka politbiznesmeņu “intereses” (vai, vienkāršāk izsakoties, kukuļa) ietveršana piedāvājuma tāmē ir parasta lieta, kas jāpieņem kā pašsaprotama, tad otrie šādu pieeju vienkārši nesaprot, jo savu izglītību, pieredzi un biznesa ētiku mācījušies jau mūslaiku Rietumu biznesa sistēmā. Diemžēl godīga un ētiska uzņēmējdarbības vide, kas nav tieši saistīta ar kukuļdošanas un kukuļņemšanas ierasto shēmu, mūsu ikdienā ienāk pārāk lēni un pārāk smagnēji.
Lai tas notiktu ātrāk, nesāpīgāk un visiem iedzīvotājiem izdevīgāk, ir nepieciešama paaudžu maiņa ne tikai pašā uzņēmēju vidē vien. Ir nepieciešama paaudžu nomaiņa arī politiskajā vidē, kur pretestība pret jaunajām vēsmām un jaunajām ētiskajām tradīcijām ir daudz spēcīgāka nekā uzņēmēju starpā. Ja uzņēmējdarbības panākumus vai neveiksmes lielā mērā regulē pats tirgus (izņemot varbūt atsevišķas nozares kā, piemēram, būvniecība), tāpēc arī pārmaiņas notiek ātrāk, tad politiskajā elitē gan valsts, gan pašvaldību līmeņos joprojām dominē arī pašu iedzīvotāju uzskats: labi, viņi zog (kurš tad to nezina), bet kaut ko jau dod arī pilsētai, novadam, valstij… Citiem vārdiem, paši ņem, bet arī mums “atmet” kādu mazumiņu. Nobruģē kādu ielu, salabo celiņus uz kapsētu vai uzstāda kādu izcakotu ziedošu govi pilsētas centrā.
Zināmā mērā tas patiešām vērtējams kā paradokss. No vienas puses, sabiedrības uzticība valsts un pašvaldību varai ir krietni zem Eiropas vidējā līmeņa, bet aktivitāte vēlēšanās vispār ir zem katras kritikas (tātad – vēlētājs netic, ka viņa dalība vēlēšanās vispār kaut ko var mainīt, jo varas līmeņos notiks viena vienīga “vērtību pārdale”, nevis patiesas izmaiņas). Teorētiski vēlētājiem un sabiedrībai kopumā būtu jācenšas izmainīt esošo “politbiznesa sistēmu”, ievēlot jaunus no pašu vidus nākušus līderus. Bet no otras – jau nākamajās vēlēšanās vēlētājs atkal un atkal atdod savu balsi par tiem pašiem “vecajiem vēžiem”, kuru ieinteresētība pārmaiņās ir nulles līmenī. Un kāpēc gan kaut ko mainīt, ja shēmas strādā, nauda “griežas”, ietekme nesamazinās. Jā, jā, ik pa brīdim kāds tiek pieķerts un uz pāris dienām aizvests rokudzelžos… Bet arī tad pārsvarā tikai tāpēc, ka pieķertais jau pavisam zaudējis jebkādu gaumes, stila un mēra sajūtu, savā visatļautībā “pāršaujot pār strīpu”.
Savu artavu, protams, dod arī plašsaziņas līdzekļi, īpaši tie, kurus mēdzam saukt par “dzeltenajiem” vai “dzīvesstila” preses izdevumiem. Un kā nu ne – žurnālu ilustrētajās lappusēs ik pa laikam parādās viens vai otrs “politbiznesmenis”, kurš laipni izrāda savu villu, dizaina dzīvokli vai māju piejūras teritorijās, pie kādas upes vai ezera krastos. Vēstījums te skaidrs: nejautā, no kurienes nebūt ne miljonu algu saņemošam tautas kalpam tāda nauda, bet apskaud viņu par to, ka tā var dzīvot. Latiņa, tā teikt, ir uzstādīta, sabiedrībai ziņa nodota: politbiznesa tradīcijas ir jāsaglabā, jo tā var labi dzīvot. Ne velti šajās aprindās aktīvi cirkulē tosts un turpmākās dzīves ironiskais novēlējums: lai tev viss ir, bet par to nekas nav.
Pavisam ironiski jau pieminētajā uzņēmēju konferencē izskanēja kāda Saeimā tā arī netikuša, bet iepriekš teju vai visus atjaunotās Latvijas Saeimas sasaukumus tur sēdējuša izbijušā deputāta neviltotais sašutums par “vēlētāju nepateicību”: “Es nesaprotu, kas tieši viņiem nepatika.” Tātad arī pats nu jau izbijušais “mūžīgais deputāts” pat nesaprot, par ko vēlētāji viņu sodījuši… Un politbiznesa shēmošana tik tālu iesēdušies gan prātā, gan zemapziņā, ka pašiem shēmotājiem nešķiet, ka viņi dara kaut ko nelāgu, sliktu vai neētisku. Jo tā taču vajag, tā ir pieņemts, tā “visi dara”… Un šādā gadījumā paaudžu maiņa ir vienīgais veids, kā mainīt šādu pastāvošo kārtību. Gan novados, gan pilsētās, gan valstī kopumā.
28.11.2019 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Pixabay
