Beidzamo pāris mēnešu laikā visi esam kļuvuši teju vai par virusoloģijas ekspertiem. Un kā nu ne – mediji par “miera laika” lietām vairs tikpat kā neinformē, un, ja arī informē, tad šīs ziņas pazūd kopējā Covid-19 informācijas plūsmā. Arvien biežāk lietojam arī militārajā jomā ierastu terminoloģiju par cīņām frontē, lasām par priekšējo līniju varoņiem, kas glābj mūsu veselību un dzīvību, pārsvarā gadījumu ar to domājot patiešām pašaizliedzīgos mediķus, zinātniekus un drošības dienestu pārstāvjus… Domājam par atbalstu viņiem – morālu, dažkārt materiālu, bet visbiežāk cieņpilnu sapratni par viņu darbu. Un tā tam jābūt.
Bet, ja reiz pielietojam militāro terminoloģiju šajā cīņā pret sērgu, tad kā jebkurā karā bez pirmajām frontes līnijām eksistē arī nākamās, kurās tāpat cīnās cilvēki, kuriem, visticamāk, netiks celti pieminekļi, un, kā pārfrāzējot “Prāta vētras” klasisko dziesmu, kalna galā klintsakmeņi netiks velti. Šis raksts ir par viņiem. Par tiem, kuri tāpat kā mediķi, tāpat kā policisti, tāpat kā zinātnieki dara katram no mums tikpat svarīgu un tikpat nepieciešamu darbu. Par tiem, bez kuriem mēs vienkārši nomirtu badā, nenokļūtu savās darbavietās vai nevarētu iegādāties nekādas pirmās un citu nepieciešamību preces. Par pārdevējiem veikalos, par maizes cepējiem ceptuvēs, par dezinfekcijas līdzekļu fiziskajiem ražotājiem, sabiedriskā un piegādes transporta šoferiem, pavāriem uz bankrota sliekšņa esošajās ēdināšanas iestādēs, kurjeriem, zemnieku saimniecību strādniekiem, komunālo un nepieciešamo servisu nozarēs strādājošajiem, bērnudārzu dežūrgrupiņu audzinātājām…
Visus pat neuzskaitīt, bet tie ir cilvēki, kuri nekādi nevar strādāt “attālināti”, kuru darbs nav ieslēgt datoru savā dīvānā un paveikt ierasto darbu “ārpus biroja”. Kā šajā sakarībā ar skumju ironiju savā sociālā tīkla profilā minēja kādas zemnieku saimniecības īpašnieks: “Es piekrītu, ka jāpaliek mājās, bet tomātus savā siltumnīcā es attālināti nenovākšu, arī uz jūsu piemājas “Maksimu” tos attālināti nenogādāšu. Es nevaru palikt mājās.” Tāpat kā mājās nevar palikt tā pārdevēja Zane, Baiba vai Jānis, kas strādā tuvējā “Rimi”, “topiņā” vai aptiekā tepat aiz stūra. Vai esam domājuši un atbalstījuši arī viņus, kad pagājušās sestdienas izcili pavasarīgajā laikā metāmies barā “ieņemt” gan pilsētas, gan novada veikalus, lai izpriecātos piknikā, neievērojot nekādus noteiktos ierobežojumus? Vai atcerējāmies, ka karantīna un pašizolācija tik tiešām nozīmē palikšanu mājās, nevis došanos uz tuvējo veikalu, jo “es jau tikai vienreiz aiziešu un ātri visu nopirkšu”?
Primārais pašlaik ir nodrošināt mediķus un drošības dienestu pārstāvjus ar aizsardzības līdzekļiem, ar visu nepieciešamo, lai viņi pirmajās līnijās varētu veikt mūsu veselības un dzīvības glābšanas darbus. Taču tikpat nozīmīgi būtu gan no valsts, gan pašvaldības puses atbalstīt arī tos otros, tos, kuri varbūt nepretendē uz Nobela prēmiju par vakcīnas izgudrošanu pret Covid-19… Pagaidām diemžēl tas palicis uz pašu pleciem, vai arī to uzņēmēju, kuri šo visu nodrošina. Ja pieņemam, ka lielie veikalu tīkli ir spējuši uzkrāt kādas “tauku rezerves”, kas tagad ļauj ieguldīt resursus savu darbinieku individuālo aizsardzības līdzekļu iegādē, tad krietnai daļai, piemēram, mazo veikaliņu, kuri nodrošina sava ciema ļaudis ar nepieciešamo, šādu resursu nav. Tāpat kā nav pat iespēju tādus iegādāties… Jo nav taču pieejamības. Un, ai, kā šeit derētu kāds vienots pašvaldības un arī valsts atbalsts.
“Es visur lasu, ka jāpaliek mājās, ka nedrīkst izmantot sabiedrisko transportu, ka visu var izdarīt attālināti. Bet, sakiet, kāpēc neviens nerunā par mani un tādiem, kā es? Es esmu vienkārša pārdevēja pārtikas lielveikalā, man ir jānokļūst uz darbu, lai jūs – visi tie, kas lepni strādā “attālināti” – varētu normāli dzīvot mājās. Kāpēc man katru dienu jāuzklausa visi tie pārmetumi “ko jūs man te bāžaties ar saviem diviem metriem” vai “kāpēc vēl nav atvesta šodienas maize”? Kāpēc par mums neviens nedomā?” savā vēstulē “Ventspilnieks.lv” redakcijai retoriski vaicā kāda ventspilniece. Mēs, protams, nevaram atbildēt uz šiem jautājumiem citu vietā, arī to, no kuriem atkarīgs, vai arī šie otrās frontes līnijas piemirstie cilvēki saņems atbalstu. Bet mēs varam aicināt visus pilsētniekus un novadniekus – cienīsim un novērtēsim šo neredzamo varoņu darbu. Atbalstīsim viņus, saudzēsim ne tikai mediķus, bet arī cilvēkus, bez kuriem tāpat nav iedomājama mūsu dzīve – ne šajos apstākļos, ne arī ikdienā.
“Ventspilnieks.lv” pateicas jums visiem – par to, ka jūs esat, par to, ka darāt šo darbu, un par to, ka bez jums, tāpat kā bez mediķiem, kārtības sargiem un citiem, kas atrodas pirmajās frontes līnijās, nebūtu nekā…
16.04.2020 / Autors: Ventspilnieks.lv / Foto: Unsplash.com
